liepajniekiem.lv
– Savu mantojumu jau esat nodevusi tālāk – ansambļa fotogrāfijās redzam arī jūsu mazmeitu Līvu.
– Viņa nāca dziedāt, un man tik ļoti žēl, ka neturpināja. Bija jau pārņēmusi visu, ko mācīju. Nīcas kāzās (koncertuzvedumā “Latviešu kāzas Nīcā” 2019. gadā – A. M.) taču mēs bijām visas trīs paaudzes – es, meita un mazmeita.
Meita arī kādreiz dziedāja, kad ansambli vadīja Reinholds Jansons. Es sāku dziedāt, kad viņa mācījās vidusskolā. Pierunāju meitu arī.
– Kurš cilvēks jums iemācīja dziedāt?
– Mana mamma un tētis – abi divi bija lieli dziedātāji. Nīcas kāzās piedalījušies, tāpat māsas; mēs vecākiem bijām četras meitas. Tagad esmu palikusi viena pati no četrām māsām.
– Kā sauca vecākus?
– Ģēda un Jānis. Varu pastāstīt, kā viņa to Ģēdas vārdu dabūja. Mamma piedzima vārga, visi domāja, ka nomirs. Tūlīt arī pasauca mācītāju, bet – kādu vārdu bērnam liks? Tuvumā pagadījusies omītei veca radiniece Ģēda, viņu arī paņēma par krustmāti.
Citi teica: nu, kur tādu vārdu bērnam, tas taču ļoti vecs. Bet šā vai tā nomirs, tad vienalga, kāds vārds.
Tā tas viņai palika, un dzīvoja 90 gadus! Visas manas omītes ilgi dzīvoja, pat līdz 98 gadiem.
– Dziedāšana jums palīdz dzīvot?
– Vispār es nespēju iedomāties, ka nevarētu dziedāt. Ka tā paietu kaut diena. Tagad nolieku mobilo, kur sameklēju vecās skaistās dziesmas, vācu šlāgerus, ņemos pa ķēķi un rauju līdzi. Tad ir tāds štīmis!
Pilnā balsī gan ne, tā es dziedu tikai, kad atbraucu uz Nīcu.
Kaut gan nosaukt garo saucienu – vienu ir nekas, divus arī var, bet ja trešais… Es esmu dziedājusi četrus saucienus vienā reizē, un tas ir tā, kā malkas vezumu izkrauj.
Tagad saku meitenēm: “Vai es tev mācu saucienu nodziedāt? Es mācu to nosaukt. Uzreiz ir jāpaņem tā, ka, kad nodziedi, tad esi šlābans. Tāpēc vienu var nosaukt, vēl divus, bet vairāk ir grūti.”
Man mazdēls jautāja: “Omīte, kā tev viss šis sākās?” Es teicu: “Kad piedzimu, man jau esot bijusi mute līdz ausīm.” (Smejas.)
Saka jau: ja skaļi brēc, tad būs liela dziedātāja. Par mani arī teica, un
tā es no pieciem gadiem, kad sāku iet ganos, visu ciemu piedziedāju. Sēdēju uz žoga sklandām un tā ērģelēju! Ar baudu.
Un tad jau nebija tik daudz dziesmu. Tikai, cik vecais opītis mums samācīja. Pamatā ziņģes, viņš daudzas zināja.
– Mammas vai tēva tēvs?
– Lustīgais opītis bija no tēva puses. Otrs, kad pārnāca no Japāņu kara, nodzīvoja tikai kādus piecus gadus.
Ar lielo dziedātāju dzīvojām kopā “Pudzēnu” mājās. Jubilejās viņu neinteresēja sēdēšana pie galda. Uzreiz savāca pulciņu bērnu un taisīja kori. Stāvēja priekšā, diriģēja, un mums bija jādzied.
Kad viņam bija zelta kāzas, viņš pateica:
“Un tikpat lustīgi lai būtu arī manās bērēs!” Tad otrajā dienā, kad svinējām bēres, to atcerējāmies un teicām: “Nu, sākam dziedāt!”
Viņš vēl spēlēja mandolīnu. Mums bija tā – ziemas vakaros, kad padarīja visus darbus, tad vienā istabiņā mamma un mēs, bērni, sēdējām uz siltummūra, paps ar’ kaut kur.
Opītis spēlēja mandolīnu, un varējām stundām dziedāt. Papam bija skaista otrā balss, viņam nepatika, ka dzied vienbalsīgi.
Man no sākuma negāja, bija spica balss.
– Spica?
– Augsta. Kad aizgāju uz Liepāju, dziedāju daudzu iestāžu ansambļos – sērkociņos, metalurgā un citur, arī Vadugunīs un vecajā kultūras namā.
Tad Liepājā bija operetes teātris, un uz vienu ansambli mūs nāca mācīt operetes soliste. Viņa man iedeva vokālo pamatu.
Sita un spieda diafragmu: “Es zinu, ka tu vari!” – “Nē, man nesanāk!” – “Tev ir plašs balss diapazons, tu vari!” Man deva dziedāt soprānu, es ņēmu visas augšas.
– Uz mēģinājumiem Nīcā braukājat no Liepājas?
– Vairāk nekā 40 gadus braukāju uz Nīcu. Pagājušajā pavasarī, kad nāca folkloras kopu un etnogrāfisko ansambļu skate, biju apslimusi, nevarēju piedalīties. Kā es pārdzīvoju!
Bet, tikko palika labāk, meitenēm teicu: “Būšu!” Es taču nevaru iztikt bez dziedāšanas.
– Kādas norises ansamblim tagad gaidāmas?
– Būs jābrauc dziedāt uz Klaipēdu pie draugiem. Uzstāsimies koncertā. Tur mums vienmēr ļoti labi gājis, ak, kā lietuvieši uzņēmuši!
Iemācīju meitenēm skanīgu lietuviešu dziesmu, ko var uz balsīm palaist, viņi mums piepalīdzēja, un skanēja brīnišķīgi. Ar lietuviešiem var abi sadziedāties.
– Vai jums ir mīļākā dziesma?
– Viena ne. Ja nu jāmin, tad mūsu pirmais garais sauciens – Nīcas ciemīns mazs ciemīns, bet diženi turējās. Man ir daudz dziesmu, tāpēc brīžiem, kad saka: “Nu, uzdziedi, uzdziedi vēl!” nevaru izvēlēties.
Es jau meitenēm smejos:
“Daudz no manis neprasiet, varu jums būt tikai kā vecs arhīvs. Pamācīt, parādīt.”
Tā kā mums tagad jauna vadītāja, es nesu daudz dziesmu viņai.
– Tās ir pierakstos?
– Jā, jau no pirmās dienas visas, kuras dziedātas. Kādreiz jau tikai ar roku pierakstīja, ir ar notīm un tikai vārdi.
Tad jāpadomā – kā tā dziesma skanēja? To izlasu no augšas līdz lejai, un tad kāda rindiņa atsauc atmiņā melodiju.
Kad mēs ar ieskaņošanu dziedājām Rīgā, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā,
nodziedājām 32 dziesmas vienā reizē. Nu, tas bija kaut kas! Un gribējām ar’.
Es tikai atceros, ka teicu: “Šī tik skanīga dziesma, izdziedam šo arī vēl.” Tikai mums neatsūtīja kaseti, kurā ierakstīja. Ja to dabūtu – tur visas Nīcas dziesmas uz balsīm. Tad mūs vadīja Laine [Zeile].
– Kur glabājas jūsu tautas tērps?
– Mājās. Bet ģimenes tautas tērpi ir Nīcas senlietu krātuvē. Brunči, ko man deva krustmāte ģērbt. Tie bija tik lieli, ka es liku vīriešu štrumbantes, lai brunči uz manis noturētos. Kupli, smagi, un kad vēl salija…
Ir māsas Mirdzas tautas tērps, kādreiz viņa vadīja etnogrāfisko ansambli. Daudz kas no omītes. Viņa bija liela audēja, bet tad jau visas meitas auda, mājās katrai bija stelles.
Būtu vairāk tērpu, bet 1947. gadā mums mājas nodega un sadega viss, kas bija labs.
– Kur pēc tam palikāt?
– Mūs, bērnus, padalīja. Es atnācu dzīvot pie tantes Nīcas centrā. Mamma un paps negribēja iet ārā no sētas un dzīvoja klētī, tā nenodega.
Mums bija liela saimniecība ar deviņām ēkām. Toreiz teica – budži, bet kā par brīnumu neizveda.
Ugunsgrēks bija 30. aprīlī. Labi atceros, ka bija sauss un liels vējš, uguns pārņēma četras saimniecības. Tā sākās no kaimiņiem, kas ārā vārīja katlu.
Un, cik interesanti, viena māja dega, bet nākamajai blakus uguns lēca pāri, liesmu gals aizdedzināja ēku tālāk.
Blakus kaimiņiem pirmā bija mūsu klēts. To nu visi glāba, sakāpuši ar slapjiem palagiem, bet klēts nemaz nedega, dega visa māja. Un tālāk kaimiņiem arī nedega klēts, bet viņu māja.
Mums nodega arī divi staļļi un šķūnis. Pārdzīvojumi bija lieli, bet varbūt tāpēc neizveda, lai gan teica, ka sarakstā esam bijuši.
– Vai māju uzcēla no jauna?
– Drīz vien sāka un ātri dabūja gatavu lielu, jaunu, gaišu māju. Tas bija apbrīnojami. Tā kā tagad, kad cilvēki saziedo bērniem, tā mums daudzi cilvēki palīdzēja celt.
Nāca visādi, cits, kā saka, par zupas šķīvi. Starp viņiem bija arī partizāni no meža, bet to jau neviens nezināja.
Vīrieši atnāk, piepalīdz un saka, lai iedod kaut ko ēst. Tā kā saimniecība liela, bija speķa mucas, varēja iedot.
Pēc gada manu mammu izsauca uz zilo brīnumu, uz čekas māju. Pielika pistoli pie deniņiem un teica, ka nošaus, jo uzturējusi partizānus.
Šausmīgi! Mājās četri bērni, paps slimnīcā, jo, ceļot māju, salauza kāju. Kad eju garām zilajam brīnumam, atceros, ka mana mammīte tur bijusi uz nošaušanu.
– Speķi mucās turēja?
– Sālītu – jā, tāpat siļķes. Bet tūlīt ēšanai kabināja uz āķa. Mēs, bērni, uzlēcām uz plīts un tad šķēles griezām, ēdām ar lauku maizi. Ak die’s, kas par baudu!
– Jums pirkstā liels Nameja gredzens. Patīk nēsāt rotaslietas?
– Man mamma bija tāda, ka viņai patika pucēties. Lauku cilvēks, bet tā patika… Atceros, lika žabo un tamborētus krādziņus.
Mamma pucējās, kad kaut kur gāja. Paps smējās un viņu kaitināja: “Tu lūpas arī krāsosi, ko vēl iedomāsies?” Viņš bija dikti mīļš, labais tētis.
Es tagad nēsāju savas krustmātes, mammas māsas Margrietas Ķudes Nameja gredzenu. Tas ir vēsturisks. Zināt, kāpēc tāds? Krustmāte to dabūja par savu skaisto tautas tērpu, kad bija Rīgā dziedāt.
Viņai piešķīra pirmo vietu un uzdāvināja gredzenu. Kas tas bija par gadu, es viņai prasīju, bet vai tad paturēju prātā? Varētu būt četrdesmitie.
Un vēl man ir sena lielā Milda – no vecā pieclatnieka uztaisīta sakta, tā no omītes. Piespraužu tikai paretam.
Man bijušas lielas sudraba saktas no mammas un krustmātes, bet pēkšņi Dziesmu svētkos skatos – nav vairs.
Man ļoti ir paticis, ka tad, kad mammu un krustmāti iesvētīja, tēvs dāvināja sudraba saktas, tas bija likums. Krustmāte tās taupīja, bet es gan…
– Ar visu sirdi esat iesaistījusies arī Liepājas Diakonijas centra darbā.
– Tur es jau vairāk nekā divdesmit gadus. Pat nezinu, kā tur nonācu. Satiku paziņu, un viņa jautāja: “Negribi nākt mūsu baznīciņā?” Tā es aizgāju uz Krusta baznīcu.
Pēc tam jautāja: “Negribi nākt uz diakoniju? Mums tur vajag cilvēkus.” Un tā es iegāju ar pilnu klapi iekšā. Nu, tur ir darbi… Es tagad mazāk, aizgāju no atbildīgā darba, bet vadītājai ir grūti.
– Kas bijāt?
– Kasiere. Es jau kādreiz strādāju kantora darbu.
Uz centru nāk daudz cilvēku, mums tur arī daudz projektu un notiek nodarbības. Ir padsmit grupas, kas katra dara ko citu. Nāk adīt, šūt, aust, taisīt keramiku, ziepes, liet sveces, gleznot un mācīties psiholoģiju, vairākas grupas vingro.
Piektdienās nāk jauni cilvēki, kuri nestrādā. Mēs vārām zupu un dodam viņiem ēst. Plaša ir humānā palīdzība, dodam cilvēkiem gan drēbes, gan pārtiku. Nāk pēc staigulīšiem, kruķiem, gultām. Mums jau bija arī sava medicīnas māsa un medpunkts, dakteris izrakstīja receptes.
No paša sākuma durvis atvērtas visiem un līdzam, cik varam.
Darbojamies aktīvi, kaut mācītājs Mārtiņš Urdze nomira un cita nav. Ir mācītāji, kas piesakās un nāk svētdienās kalpot, citreiz notiek svētbrīži, ko vada Diakonijas centra vadītāja Karīna Krieviņa. Viņa ir lektore.
– Kādi cilvēki iet pēc palīdzības?
– Mācītāja Mārtiņa laikā mums bija daudz tā saukto bomžu, tas bija smags laiks. Uz drēbju kameru nāca tie, kuri atbrīvoti no cietuma, viņiem vajadzēja visu ko, arī aizkarus un palagus. Tagad daudzi ir nomiruši.
– Kā jūtaties, saņēmusi mūža stipendiju?
– Esmu ļoti priecīga – nezināju, ka man tik daudz draugu, viņi visi apsveic. Man gan vairāk patiktu, ja par stipendiju daudzi neuzzinātu, jo godināšana nepatīk.
– Ansamblī taču visu laiku esat priekšplānā.
– Jā, jā, man jau teica:
“Tu tiešām esi kā roze tai Nīcas dārzā.”
Es mazdēlam smejos, ka piemērotāk būtu nosaukt par peoniju.
Ansamblī varu būt priekšā, bet apbalvošanā negribu. Tāpēc arī ansambļa vadītājām esmu lūgusi: “Nu, nestāsti, ka tagad dziedās priekšdziedātāja tāda un tāda!”
Es negribu, ka par mani tā saka. Visi taču cenšas un dzied skaisti. Un tagad mums tik labs kolektīvs un super vadītāja Indra Štube.
Vizītkarte
Velta Maļika
- Nīcas etnogrāfiskā ansambļa priekšdziedātāja.
- 87 gadi.
- Meita Evita, mazbērni Līva un Lauris.
- Par sevi saka: tīrasinīga nīceniece.
- Dzīvo Liepājā.
- Reti redzama nesmaidām.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
