Vieni kādus gabalus pārdod, citi pārtrauc nomāt, taču ir arī lauksaimnieki, kuri izmanto iespēju un zemi iegādājas.

Jāmeklē kompromiss

SIA “Mazkalēti”, kas nodarbojas ar graudkopību, šogad nevarēja nokult visus laukus, jo bija tādi, kuros kombaini un piekabes grima zemē. Piemēram, iestrādāja zemē zirņus.

Saimniecības līdzīpašnieks Arvis Engelmanis pastāsta, ka apsaimniekotās sējplatības šogad bija 280 hektāru, no tiem trešā daļa ir īpašumā, bet ieķīlāta kredītos, savukārt divas trešdaļas zemnieks nomā.

“Trīs gadi ar zaudējumiem,” viņš saka.

“Pirmajam gadam bija uzkrātas rezerves, bankām vēl bijām interesanti, tās pārkreditēja, atlika maksājumus. Otrajā gadā pārdevām to, kas pašiem bija lieks, – meža un zemes gabaliņus, bet šogad esmu noraizējies, ko lai iesāk, jo pašam īsti vairs nav rezerves plāna, kā tikt galā ar maksājumiem.”

Saimniecībā ieņēmumi nenosedz izdevumus un lielākās izmaksas ir par minerālmēsliem, kam kopš Ukrainas kara sākuma ir kosmiskas cenas, bet nākamā lielākā izdevumu pozīcija ir nomas maksas un zemes iegāde.

“Kad agrāk es saimniekam teicu, ka 250 eiro ir pārāk liela nomas maksa, tad viņš atbildēja: “Nekas, būs cits, kas nomās.” Šogad esmu diviem lūdzis izskatīt iespēju samazināt nomas maksu, ja ne, būšu spiests atteikties no zemes gabala, taču nu zemes īpašnieki ir pielaidīgāki:

“Labi, skatīsimies, meklēsim kompromisu.””

Vēl saimnieks nedomājot samazināt nomas platības. Uz jautājumu, vai pazīst zemniekus, kuri plāno pārtraukt kopt zemi, viņš atbild, ka šobrīd visi vēl kuļas. Kad beigsies sezona, tad skatīsies, ko darīt tālāk.

“Domāju, ka tie, kuri strādā paaudzēs, nemetīs plinti krūmos un turpinās saimniekot. Tie, kuri uzsākuši pēdējos gados, droši vien beigs saimniekot,” kalētnieks stāsta, ka jau pagājušogad mazie zemnieki likvidējuši saimniecības.

A. Engelmanis spriež, ka LIZ tirgus vērtība diez vai kritīsies, jo vienmēr atradīsies kāds, kurš spējīgs maksāt. Bet cenas kāpums nebūšot tik straujš kā pēdējos gados.

“Mans lielākais darījums bijis 7500 eiro par hektāru, taču šobrīd par tādu cenu vairs nepirktu.

Tā nebija izcila zeme, bet tāda, ko apsaimniekoju jau desmit gadu, biju iekopis, katru akmeni zinu uz tās zemes. Bija jāizvēlas – vai nu steidzami nopērk, vai īpašnieks meklētu citu variantu, jo viņam vajadzēja naudu.”

Darījumi dažu hektāru robežās

Dienvidkurzemes novada pašvaldības Lauksaimniecības zemes darījumu izvērtēšanas komisijas priekšsēdētājs Sandris Bēča pastāsta, ka 2024. gadā komisija izvērtēja 200 pirkšanas darījumu, 2025. gadā līdz septembra vidum – 125 darījumus.

Lielākoties pircēji ir lauksaimnieki – gan vietējas izcelsmes, gan ārzemnieki, kuri šeit strādā.

Daļa pircēju saistīti ar mežsaimniecību, jo bieži vien, pērkot meža gabalu, tam līdzi nāk lauksaimniecības zeme.

Cenas Dienvidkurzemē ir no 4000–5000 eiro par hektāru līdz pat 7000–8000 eiro par hektāru.

Zeme lētāka tur, kur sarežģītāki apstākļi lauksaimniecībai, piemēram, Rucavā, zeme nav tik auglīga. Savukārt novada centrālajā daļā – Grobiņā, Medzē, Durbē, Dunalkā – tā ir auglīga, attiecīgi – visdārgākā.

“Darījumi vairs nav ar lieliem hektāriem, visbiežākie – trīs līdz sešu hektāru robežās, gadās pa kādam 20 hektāru gabalam, bet tādu pamaz,” stāsta S. Bēča.

“Ir trešais sarežģītais gads, un ražojošajiem lauksaimniekiem nav vairs brīvas naudas, par ko iegādāties zemi,

jo vairs nevar nopelnīt no hektāra tik daudz, cik vajadzētu, lai varētu atļauties pa dārgo pirkt zemi,” viņš komentē.

Labi lauki ir deficīts, saka S. Bēča, taču ar tiem nav domāta tikai aramzeme, bet arī dažādi aspekti – piekļūšana, meliorācija, lauku konfigurācija, zemes sastāvs. Tie nosaka, vai zeme ir laba.

“Kam tāda ir, neviens labprāt no tās nešķiras. Nepārdod arī tāpēc, ka daudzas ieķīlātas, ņemot kredītu, tā ka arī bankas mazliet bremzē zemes tirdzniecības kustību.”

LIZ paliek tikai mazāk, jo tās strauji pārņem pilsētas. Piemēram, Rīgas apkārtnē, kur kādreiz Bulduros bija burkānu un kartupeļu lauki, tagad – ciemi.

Zeme iet mazumā, un atliek vien līst līdumus, attīrīt no krūmiem, saka S. Bēča.

Būdams arī kooperatīva “Durbes grauds” valdes priekšsēdētājs un lauksaimnieks, viņš zina, ka šogad zemniekiem ir lieli papildu izdevumi, jo raža daudz jāžāvē. 

“Šoruden daļai saimnieku būs jāizvērtē situācija – kā darīt tālāk. Piemēram, jāaudzē cita kultūra vai jāizdomā, kā racionālāk audzēt, ar citām metodēm.

Skatoties šī brīža situāciju, domāju, ka procesi lauksaimniecības zemes tirgū varētu sabremzēties. Tas būtu loģiski.”

Otra lieta – augstās nomas cenas, ko lauksaimnieki vairs nevar atļauties. S. Bēča saka: “Populārākais cipars ir 200, bet tik daudz var prasīt par ļoti labu zemi, jo izmaksas apsaimniekošanā ir lielas.”

“Durbes graudā” pavisam 230 biedru, kas apstrādā apmēram 35 tūkstošus hektāru zemes. Mazākā saimniecība – pieci hektāri, lielākajā – pie divtūkstoš hektāriem, vidējais izmērs 200–300 hektāru.

Pusei saimnieku lauksaimniecība ir pamatnodarbošanās, otrai pusei – palīgsaimniecība, bet pamatdarbs ir citur. Galvenokārt ir ģimenes saimniecības, kuras sezonas darbu laikā pieaicina palīgus.

Karš dara piesardzīgus

“Pašvaldībā ir apstiprināts nomas maksas cenrādis lauksaimniecības zemēm. Katram pagastam – viens konstants cipars, kuru ievieto formulā un pielāgo zemes gabalam, izvērtējot dažādus kritērijus, tā ka cipars vai nu samazinās, vai palielinās,” skaidro Nekustamā īpašuma pārvaldes vadītāja Diāna Grudule.

Augstākā nomas cena par vienu hektāru gadā bez koeficientiem ir Grobiņā un Grobiņas pagastā (160 eiro), Medzes pagastā (159 eiro), Durbē un Durbes pagastā (152 eiro), Tadaiķu pagastā (151 eiro).

Zemākā nomas maksa – Vaiņodē (98 eiro) un Embūtē (88 eiro).

LIZ pa teritorijām ir ļoti atšķirīga. Nomas maksas formulā ir iekļauts zemes kvalitātes rādītājs, kas pieejams vietnē www.kadastrs.lv katrai zemes vienībai atsevišķi.

D. Grudule uzskata, ka tas nav objektīvs, jo sastādīts pagājušā gadsimta 90. gados un nav pārvērtēts.

“Tās zemes, ko lauksaimnieki apstrādā gadu no gada, uzlabojas, jo tās kaļķo un sakārto meliorācijas sistēmas, savukārt ir zemes atmatā, un tās aizaug.

Man prieks par uzņēmīgiem zemniekiem, kuri paņem aizaugušas platības par samazinātu nomas maksu, tās sakopj un apgūst jaunas teritorijas.”

Zemes vienībām, kuras piedāvā izsolē, nomnieki paši veido cenu – ceļ to uz augšu, sākot no pašvaldības noteiktās sākuma cenas.

Atbildot uz jautājumu par tendenci, D. Grudule pastāsta, ka pirms kara Ukrainā situācija bijusi daudz labāka. Tad lauksaimnieki ne tikai nomāja, bet labprāt arī izpirka lauksaimniecības zemes.

Kad sākās karš, viņi kļuva piesardzīgāki, mazāk pirka, vairāk pieteicās uz nomu. Savukārt šobrīd, kad lauksaimniecības gads daudziem bijis neveiksmīgs, pašvaldība saņemot daudz atteikumu no lauksaimniecības zemes.

“Patiesībā katru gadu mainās situācija ar nomu.

Viengad vairāk strādājam uz pārdošanu, citu – uz iznomāšanu, šogad atkal daudzi pārtrauc zemes izmantošanu, bet tiem, kuriem veicās labāk, grib zemi klāt.”

Pārdotās platības aug

“Swedbank” mediju attiecību vadītājs Jānis Krops stāsta, ka pēdējie aktuālie un izanalizētie dati liecina, ka pērn lauksaimniecībā izmantojamās zemes cena turpināja augt, kaut arī vidējais LIZ cenu pieauguma temps ir palēninājies: pērn LIZ cenas Latvijā pieauga vidēji par 6% (kamēr 2022. un 2023. gadā vidēji auga par apmēram 16% gadā).

Protams, cenu pieauguma temps atšķiras pa reģioniem: 2024. gadā Kurzemē vidējās cenas auga par 3%, bet, piemēram, Latgalē +10% pret attiecīgo vidējo cenu 2023. gada beigās. 

Savukārt pārdoto LIZ platību apjoms pērn pieauga par 25%.

Lielākoties darījumi notika Kurzemē un Latgalē. Kurzemē pārdotās platības pieauga būtiski – par 48%, kamēr Latgalē par 36%. Un tas situācijā, kad iepriekšējos trīs gados bija vērojams pakāpenisks kritums.

“Izmaiņas varētu būt skaidrojamas ar Zemes fonda darījumiem, jo iepriekšējos periodos tik liels zemes fondu darījumu īpatsvars netika novērots.

Pērn Zemes fonds ir nopircis aptuveni 9257 hektārus pret aptuveni 3223 hektāriem 2023. gadā,”

bankas pārstāvis komentē.

“Saglabājas augsts pieprasījums pēc lauksaimniecības zemes, un tas joprojām pārsniedz piedāvājumu. Arī interese par Attīstības finanšu institūcijas “Altum” valsts atbalsta programmu zemes iegādei nemazinās – pat šajos gados, kad lauksaimniecības nozari smagi ietekmējuši laikapstākļi un oficiāli izsludināta lauksaimnieku krīze,” situāciju raksturo “Altum” Kurzemes reģiona vadītāja Ilze Zandberga.

“Pēdējo divu gadu un astoņu mēnešu laikā Dienvidkurzemes novadā “Altum” aizdevumos zemes iegādei piešķīrusi vairāk nekā 3,1 miljonu eiro. Ar šo finansējumu noslēgti 35 darījumi un iegādāti gandrīz 600 hektāri zemes.

Pamatā pircēji ir graudkopības un jauktā tipa saimniecības.”

I. Zandberga pastāsta, ka ik gadu ar valsts atbalsta programmas aizdevumu palīdzību Latvijas zemnieki iegādājas 5000–5500 hektārus lauksaimniecības zemes.

Bieži vien viņiem rodas iespēja izpirkt iepriekš nomātu zemi.

“Tirgus dinamiku raksturo arī “Altum” pārvaldītā Latvijas Zemes fonda darījumi,” turpina kapitālsabiedrības speciāliste.

“Viena no tendencēm šobrīd ir zemes cenu stabilizācija. Saskaņā ar fonda rīcībā esošajiem datiem vidējā zemes cena Kurzemē pēdējo 12 mēnešu laikā ir ap 5500 eiro par hektāru.

Pēdējo trīs gadu laikā Dienvidkurzemes novadā Zemes fonds iegādājies 90 īpašumus 1500 hektāru platībā, darījumos ieguldot 7,7 miljonus eiro. No tiem 15 īpašumi ar reverso nomu 300 ha platībā iegādāti par 0,91 miljonu eiro.

Īpaši aktīvs fonds bijis šogad, kad noslēgti divi apjomīgi īpašumu iegādes darījumi Kurzemē, iegādājoties īpašumu pakas no uzņēmumiem, kas pārtraukuši saimniecisko darbību vai paši ar lauksaimniecību nenodarbojas. Visi iegādātie īpašumi ir iznomāti vietējiem zemniekiem.”

Investē arī tehnoloģijās

Nopirkto zemju platības svārstās no viena līdz 140 hektāriem, bet reversās nomas darījumos – no 4,4 līdz 50,8 hektāriem.

Lielākais īpašums 140 ha platībā (no tiem 106 hektāri ir kopta aramzeme) šogad iegādāts Embūtes pagastā. Tas sastāv no četrām zemes vienībām un ir iznomāts vietējam zemniekam.

Savukārt šajā periodā Zemes fonds pārdevis 19 īpašumus 420 hektāru platībā, no tiem lielākā daļa – 15 – bijuši reversās nomas objekti, kurus saimnieki atpirkuši līguma darbības laikā vai noslēgumā.

Tomēr Kurzemes zemnieki, neraugoties uz satricinājumiem, turpina skatīties nākotnē, plānojot ieguldījumus, kas stiprina saimniecību noturību.

I. Zandberga informē, ka līdztekus zemes iegādei arvien vairāk saimniecību investē precīzās lauksaimniecības tehnoloģijās, tehnikas modernizācijā un energoefektivitātē.

Šīs investīcijas kļuvušas par atslēgu, lai nodrošinātu stabilitāti un mazinātu riskus, ko rada neprognozējamie dabas apstākļi.

“Īpašu uzmanību pievērš ilgtspējīgiem risinājumiem – augsnes auglības saglabāšanai, resursu taupīšanai un videi draudzīgu tehnoloģiju izmantošanai.

Tas ļauj ne vien samazināt izmaksas, bet arī paaugstināt saimniecību konkurētspēju ilgtermiņā.

Daudzi zemnieki izvēlas apvienot spēkus un paplašināt apsaimniekojamo zemes platību, jo mēroga efekts ļauj strādāt efektīvāk un drošāk pārvarēt krīzes.”

Uzziņai

Dienvidkurzemē pieteiktās LIZ platības 2025. gadā

No kultūrām visvairāk audzē vasaras kviešus (rekordists Nīcas pag. – 1895,01 ha), ziemas kviešus (Tadaiķu pag. – 4304,15 ha), ziemas rapsi (Tadaiķu pag. – 1273,83 ha), auzas (Gramzdas pag. – 552,74 ha), vasaras miežus (Nīcas pag. – 357,87 ha), pupas (Tadaiķu pag. – 612,52 ha).

Ilggadīgie zālāji visvairāk iesēti Rucavas pagastā – 1977,25 ha.

Avots: Lauku atbalsta dienests

Es domāju tā: vai esat kādreiz kopis zemi?

Gunta Vītoliņa, strādā koncertzālē “Lielais dzintars”:

– Protams! Pārsvarā kaut kādas dobītes. Man ir tā saucamās balkona puķītes. Bērnībā gan man nebija tā laime rušināties dobēs, jo neviens laukos nedzīvoja.

Vienīgi, kad kādreiz braucām uz kolhozu – Medzē ravējām milzīgas biešu vagas. Ļoti nepatika, bet tā bija iespēja nopelnīt kaut kādu naudiņu. Bet, jo vecāka palieku, jo vairāk gribu darīt kaut ko tuvāk pie zemes. 

Madars Ķeķis, dzīvo Dienvidkurzemē:

– Es dzīvoju laukos. Ir gan dobes, gan siltumnīcas, bet pa tām vairāk sieva rušinās. Ir arī lauki, tajos es ar tehniku darbojos, jo tas man patīk.

Bērnībā jau arī lika pie darba. Visspilgtāk atceros biešu vagas. Protams, tolaik nepatika, bet kuram puikam tad patika? Kas bija jādara, tas bija jādara!

Ilgvars Skrīvers, finanšu konsultants:

– Bērnībā lika pie darba, un tagad šad tad to pats labprāt daru. Atklāti sakot, bērnībā nemaz nebija tā, ka man ļoti nepatika. Viss bija atkarīgs no tā, cik daudz lika darīt un cik sētā bija bērnu, jo izklaides garām negribējās laist. Bet pie darbiem radināja, jā.

Tagad kā normālam Liepājā dzīvojošam latvietim ir gan savs dārzs, gan siltumnīca. Tā ir mana fizkultūra ārpus pilsētas.

Dace, liepājniece:

– Man patīk padarboties ar zemi, ir gan sava siltumnīca, gan dārzā dobītes. Audzēju dārzeņus, puķes – mazliet no visa.

Atceros, ka pie darba dārzos lika arī bērnībā, bet tad man tas ļoti nepatika. Tolaik domāju, ka nekad savā mūžā labprātīgi nevienā dobē nerušināšos! Bet, ziniet, ar gadiem daudz kas mainās. Parādījās vēlēšanās, un tagad to daru ļoti labprāt.

Anastasija, bērnu kopšanas atvaļinājumā:

– Man nav laika, lai kaut ko stādītu vai koptu zemi. Zinu, ka ar tādām lietām vīramāte nodarbojas. Kādreiz jau, protams, esmu sūtīta uz kādu lauku, bet man nepatika. Vispār laukos īpaši nepatīk, ja nu vienīgi varu uz turieni aizbraukt atpūsties.

Nebija jau tā, ka galīgi neko nedarīju, jo palīdzēt vajadzēja. Bet pieļauju, ka varbūt vēl atnāks tie gadi, kad man patiks, taču pagaidām tas nav man.