Tradīcijām bagātajā Bārtas pagastā mutīgu ļaužu netrūkst.

Viena no tiem ir “Grantskalnu” saimniece Anna Zaķe. Enciklopēdija, viņu raksturo vietējā novadpētniecības muzeja vadītāja Dina Kundziņa. Droši varot vērsties, ja par kādiem laikiem vajagot ko uzzināt.

Komandē kā ģenerālis

“Grantskalnu” saimniece Anna Zaķe sagaida jau sētā. Pēc laipnas apsveicināšanās viņa vedina iekšā. Tiekam nosēdināti virtuvē, kur uz plīts vārās pusdienas lielajai saimei. Annas meitai ir trīs pāri dvīņu. “Puikas, slēdz ārā datoru, un iznes ķebļus!” sparīgi nokomandē Anna. Fotogrāfs un šoferis joko – kā tas ir, slēgt ārā datoru. Tas šajos laikos neesot saprotams. Anna vēl pāris reižu, bet jau jautrākā tonī nosaucas: “Slēdz ārā! Slēēēdz ārā!” Līdzi atbraukusī novadpētniecības muzeja vadītāja D. Kundziņa sirsnīgi nosmej: “Kā ģenerālis.”

Pēc tam, kad puiši sēžamos atnesuši, Anna norāda, kur sievām jāsēž, kur vīriem, un iebilst fotogrāfam, kurš gatavojas zibināt kameru: “To cūcību tu nebildē!” Pati ieriktējas uz ķeblīša pie plīts, kurā mājīgi sprakšķ malka. Tad atceras par māsu, kas ataicināta ciemos no blakus esošajiem “Mazrusiņiem”: “Maiga, nāc laukā! Kur tu pamuki, tu!” Pēc maza mirklīša arī Maiga ir virtuvē, ienāk kopā ar lielu, melnu suni, kas mazliet nikni, tomēr savaldīgi rūc uz svešiniekiem. “Dogij, neaiztiec mūs, labs esi!” Anna to apsauc. Visu sarunas laiku viņa suņa galvu tur klēpī, bet, kad tas grib pievērsties māsai, joko: “Pie tās neej, tā ir sveša!”

Dogijs Maigu ejot gan pavadīt, gan sagaidīt: “Tagad es sen nebiju bijusi, gribēja riet. Bet mēs abas divas ar māsu nācām, šim nekas nesanāca. Tagad es viņu esmu atkodusi. Kad nāku, paņemu kādu žagaru, uzdodu, tad ir miers. Citādi jau plēš drēbes no muguras nost. Jauns taču vēl ir.”

Bez darba garlaicīgi

“Mums ir sava saimniecība, daudz kas jāpadara,” nopietni saka Anna. Maiga iestarpina, ka bez darba stāvēt jau apnīk. Tad Anna turpina: “Mēs esam bagāti, mums ir trīsreiz pa divi mazbērni.” Vecākajām mazmeitām esot tas vecums, kad uz puišiem jau skatās. “Tīņu dullums,” Anna raksturo. “Kad tas pāries, tad jau būs labi. Tas jau mums katram ir bijis. Kurš mēs neesam to pārslimojuši? Bērni man nāca pēc astoņiem gadiem, kad apprecējos.”

Runājam par šo un to, kamēr tiekam līdz rokdarbiem. Annai mājās bijušas stelles. Kur ir tagad? Sakurinātas, bez sirdsapziņas pārmetumiem balsī attrauc sieviete. Visiem krāmiem vietas mājās nepietiek. Toties viņa ir čakla adītāja. Dienas laikā, vēl visus darbus apdarot, varot paspēt noadīt vienu zeķi.

Bet pienāk brīdis runāt arī par politiku. “Jūs esat gudri cilvēki, visu ko zināt. Sakiet, kam tagad pieder Latvija? Ne jau latviešiem!” Anna ir aizkaitināta. Kad tiek pieminēti skandināvi, viņa atceras par dāņiem. Tepat viņiem esot lauki, no ķīmijas vasarā elpot pat nevarot. Un bites… Tās tad medu nenesot.

Anna ir pārliecināta, ka šāda valsts politika, kas tiek īstenota tagad, iznīcinās laukus. “Un ko tad jūs ēdīsit?” Nē, ne jau ievestos pusfabrikātus. “Žurkas mēs ēdīsim, pieminiet manus vārdus!”

Ilze Šķietniece,
“Kurzemes Vārds”

Anna Zaķe ir viena no šerpajām bārteniecēm, kas glabā stāstus par pagātni, bet viņai ir arī savs viedoklis par šodienas norisēm.