Pēdējā laikā ieciklējusies uz savu dzīves telpu. Abām ar mazo māšeli viena istaba – ne tur brīvība, ne ērtības. Ļoti grib kaut ko savu, tāpēc, kad izaugs, tad pārcelsies, iekārtosies, nopirks mēbeles. Un zīmē iztēlē telpas – ieejai pretī būs tā, bet pa labi un kreisi citādāk, arī otrais stāvs, kurā halle…

Nu es saprotu, uz ko viņa stūrē. “Tu taču stāsti par manu māju!” saku. “Jā, es dzīvošu tavā mājā,” mazmeita atbild. Un piebilst: “Kad tu nomirsi…”

Pļāpas vaigā iekārtojies smaidiņš, bet man par tādām savas nākotnes izredzēm izsprāgst smiekli. Ha-ha! – un, ja nu viņa izaug, bet es arī vēl esmu? Kur dzīvošu?

Par miršanu nebūtu ko jokot, bet tobrīd – laba oma un situācija arī nav nekāda nopietnā. Galu galā smejamies par sevi.

Lai gan teikto kā joku var uztvert tikai daļēji.

Bērns zina, ka cilvēki nomirst. Ir bijusi vecomes bērēs un redzējusi, ka ķermenis ielikts zārkā, bet to ielaiž bedrē un apmet ar zemi. Pēc tam dzīvoklis, kurā vecome dzīvoja, palika tukšs. Tātad – brīvs, dabūjams.

Pirmsskolas skolotājas man teikušas, ka jau maziem bērniem jāstāsta par nāvi. Viņiem jāmāca, ka nomiris putniņš vai uz mūžu aizmidzis vecs suns ir dabiskā kārtība. No tās nevar izvairīties.

Esmu satikusi cilvēkus, kuri par nāvi nekad nesmiesies. Viņi to skatījuši vaigā un redzējuši cilvēkus, kurus melnā nopļāvusi. Un ne jau viegli aizvērusi plakstus pirms mūža miega, bet

likusi iziet caur necilvēcīgām sāpēm, bailēm, izmisumu un tikai tad atbrīvojusi no mokām.

“Ārā būs līķi, bet jūs nekliedziet!” Mihailo brīdināja sievu un abas meitas. Ukrainis baidījās, ka Krievijas snaiperi varētu viņus pamanīt, kad visi izies no pagraba. Un tad nošaušana garantēta.

Vispirms gan par Kravčenko ģimeni paņirgātos. Viņus ievainotu, vērotu, kā mokās vai vecāki cenšas savus bērnus aizsegt, un tikai tad nogalinātu.

Kravčenko zina, ka Luhanskas apgabala Rubižnē, ko okupējusi Krievijas armija, tā notiek. Viņi tur dzīvoja. Kādai ģimenei dzīvoklī saplēsa loga stiklu, un vīrs izgāja ārā to aizklapēt ar citu materiālu. Snaiperis viņam iešāva gurnā.

Dzirdot kliedzienus, sieva izsteidzās skatīties, kas noticis, un nu šāvējs abiem precīzi – galvā. 

No brīža, kad Mihailo brīdināja savas meitenes, līdz šai dienai, kad viņi mīt Liepājā, ir piedzīvots prātam neaptveramais.

Taču vissmagākais posms viņiem bija 33 (!) dienas, pavadītas pagrabā zem mājas drupām. Tumsā, ar diviem gaļas konserviem, un vēl sunītis. Tam turēja ciet purniņu, lai nerej un pilsētā ienaidnieki nedzirdētu, kur slēpjas ukraiņi.

Viņi būtu varējuši izrāpties agrāk, bet nepārtraukti šāva. Tikai vienā lietainā dienā iestājās klusums – ienaidnieki bija izdomājuši sliktā laikā atvilkt elpu – un Mihailo iedrošinājās ģimeni izvest.

Visapkārt bija nošauto, šāviņu šķembās sadragāto cilvēku ķermeņi. Četri dzīvie viņiem kāpa pāri.

Sieva Oksana atceras, ka prāts bija kā sastindzis, pārņēma pašsaglabāšanās instinkts. Tas viņus arī aizveda no nāves.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.