Agrita Maniņa: It kā pa pupas zariem būtu uzkāpusi debesīs
Ir vasaras, ko nevar aizmirst, un notikumi, kas paliek neizdzēšami atmiņā. Man arī ir gan tāda vasara, gan piedzīvojums.
liepajniekiem.lv
Tas bija manā mūžā pirmais 3×3 saiets – pasaules latviešu ģimeņu nometne Kandavā. Uzaicināja strādāt saieta avīzē, un es piekritu.
Bija grūti, jo ritms kā vāveres ritenī, miega – nedaudz, nepanesams karstums, dalībnieku skaits pāri pustūkstotim, neskaitāmas norises, un avīžniekiem jāpaspēj, jāizdara…
Un bija tik skaisti kā nekad. Es nonācu pavisam citā pasaulē.
3×3 kustības aizsācēja, globālā koordinatore un dvēsele, ASV dzīvojošā latviešu pedagoģe, psihoterapeite un sabiedriskā darbiniece Līga Ruperte vienmēr uzsvērusi, ka šie saieti ir ideālā Latvija.
Ar saturu un attiecībām, kas nozīmīgas latvietības saglabāšanai.
Šāda Latvija pastāv tieši nedēļu. Sākas svētdienā, kad sabrauc ģimenes no Latvijas novadiem un tuvām, tālākām un ļoti tālām ārzemēm. Beidzas svētdienā, kad, negulējuši, pēdējo nakti nodancojuši un nīkšanā nodziedājuši, cits citam māj ardievas.
Man tā bija nedēļa uz viļņa. Es nonācu sirsnībā un cilvēciskā vienkāršībā.
Redzēju ģimenes, kam bija svarīgi nedēļu pavadīt kopā, stiprinot attiecības, mācoties un priecājoties. Jauktas ģimenes, kurās norvēģim, francūzim, portugālim bija svarīgi izprast sievas mantoto latvisko dzīvesziņu.
Es jutos, it kā pa pupas zariem būtu uzkāpusi debesīs.
Un pēc tam sapratu, ka esence, ko var saņemt 3×3 saietos, man jādabū, kad vien var.
Man gribas just atmosfēru un redzēt, ka ir sievietes, kas sapin bizi; ka staigā basām kājām; bērnus nes kukaragā un tur pie krūts; vakaros, kad paliek vēsi, ietinas plecu lakatos lielām rūtīm; visiem kopā sanākot, sēž uz grīdas, jo krēslu nepietiek; dzied un danco.
Meitēni sasvīduši no zāles skrien uz zoles spēles telpu, rauj tēti aiz rokas sev līdzi, lai palīdz līdz galam nodancot rotaļdeju “Zaglis”. Fināls ir tik aizraujošs!
Jaunieši iepazīstas, pirmo reizi bučojas. Ir pāri, kas satiekas, pēc gadiem apprecas, tad uz saietu brauc jau trijatā, četratā.
Protams, ka nav pasaka. Te bērni niķojas, te papīri uz grīdas vai aizdambētas tualetes…
Pēc tam nonācu šajās nometnēs vēl un vēl dažādos novados. Gan strādāju, gan vedu bērnu rādīt. Tu saproti, ka nekur citur tā nav, es teicu.
Katru dienu māca šūt baltu kreklu vai ādas pastalas, vai kalt sudraba rokassprādzi, izgatavot kļavu lapu platmali, notamborēt lietussargu. Nav iespējams uzskaitīt ne nodarbību virzienus, ne personības, ar ko tiekas.
Tu redzi, cik skaisti var novēlēt labu apetīti ar kopīgu galda dziesmu un pateikt ar labu nakti! vakara aplī, es rādīju.
Un dzīvesbiedrs bija aizkustināts līdz asarām, ka nīkšanā – dziedāšanā pie gariem galdiem – joprojām skan mūsu agrajā bērnībā dzirdētās ziņģes. Kāds spēlmanis ar akordeonu vai vijoli, vai abi kopā, un – “Dažu skaistu ziedu” vai “Vaidava, Vaidava”…
Šovasar Latvijā 3×3 saieti būs Koknesē un Limbažos. Ja esat pasaules nogurdināti, es iesaku – piesakieties, aizbrauciet!
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
