Vienam labāk patīk vēsums nekā karstums, un viņš brauc ekskursijā uz Skandināviju, bet citam atvaļinājums neskaitās, ja nav aizlidojis uz Krētu vai Sicīliju izsildīties. Cits nekur nelido, jo vispār neceļo, viņam to nevajag.

Tāpēc nav ko gaidīt, ka visi tāpat uztvers vai rīkosies, pratīs tikpat daudz un iestāsies par to pašu, par ko mēs. Kādi – jā, bet kādi – ne, jo viņus tas neinteresē, tam nav laika, vai ir cits iemesls.

Nevajadzētu ne dusmoties, ne apvainoties, ja neizdara, kā esam cerējuši. Varbūt neiedomājās izdarīt, jo nesaskatīja, nepamanīja, nevis negribēja.

Diemžēl ne vienmēr iejūtamies otra ādā un cenšamies viņu izprast, aizmirstam, ka viņš citādāks.

Audzis atšķirīgos apstākļos, blakus citādākas intereses un cilvēki, kas ietekmē. Daudz faktoru veido mūs katru.

Reiz man atstāstīja kādu senu situāciju pie cienasta galda. Saviesīgajā pasākumā bija sapulcējušies jauni cilvēki un arī viens pieredzējušāks gudrais, nosaukšu viņu tā. Ēda, runāja, smējās. Namamāte, kas uzklāja galdu, raudzījās, lai viesiem būtu labi.

Viņa arī atcerējās to dienu: “Kādā brīdī es pamanīju, ka vīrs, pats paņēmis plātsmaizes gabalu, tūlīt nolika šķīvi galda stūrī, kur grūti aizsniegt. Teicu viņam, lai taču to iedod arī citiem, ka var pacienāties.”

Sieviete labu vien gribēja, bet aizrādīja, visiem dzirdot. Pēc mirkļa viņas roku saņēma gudrais un iečukstēja ausī:

“Tā nevajag, visi neredz vienādi…”

Toreiz dzirdētais sievietei iespiedās atmiņā uz mūžu. Nu jau viņas bērni pieauguši, katrs aizgājis savu ceļu. Taču bija laiks, kad mamma notrauca asaru – kāpēc viens ir īstens adatu kamols? Lai ko teiktu – desmit vārdu pretim.

Kurā ģimenē gan visi bērni vienādi? Katrs ir viņš pats. Reizēm vecāki smejas, ka nevar saprast, kurš kurā atsities. Nelīdzinās ne mammai, ne tētim. Tad meklē sakritību ar vecvecākiem, tantēm, onkuļiem.

Puika tumšs – melniem matiem, nepavisam kā vecāki. Vecmamma smejas: “Čigāniem no ratpakaļas izkritis.” Nu, tāds radīts, tāpēc taču nav nevērtīgāks.

Mēs to zinām, tomēr liekam visiem savu mēru klāt. Viņš nu gan jocīgs, sakām, kad neizprotam kāda rīcību. Nu, kā tu nevari iemācīties! – dusmojamies uz bērnu, kuram grūtāka galva.

Ērika vienmēr smaidīga, vaigi zied, prieks uz viņu skatīties! – mamma jūsmo par kaimiņu meiteni. Un pašas meita saprot, ka netur laba izskata standartam līdzi.

Es apbrīnoju cilvēkus, kuriem liela dūša.

Viņi ķeras pie jaunām lietām, kas īsti nav pa spēkam; vismaz no malas tā izskatās. Taču sāk darīt, iemanās un tiek uz priekšu.

Ierindas darba darītājs piesakās liela mēroga vadošam amatam. Iztur konkursu, sāk strādāt. Joprojām tajā amatā, profesionāli izaudzis, kolēģu cienīts. Vajadzēja tikai to sākumu – dūšu pieteikties. Kādam tāda uzņēmība nepiemīt. Bez konteksta tas ne slikti, ne labi, vienkārši – fakts.

Ideāli, ja tādēļ citiem nav jācieš, bet esam mijiedarbībā, tā ka dažkārt drauga, kolēģa radinieka īpašības uz mums atsaucas.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.