Stāsts iesākas ar to, ka reiz bars mazu vardīšu nolēma sarīkot skriešanas sacensības. Vai arī rāpšanās sacensības, jo mērķis bija sasniegt ļoti augsta torņa virsotni.

Daudz citu varžu sapulcējās apkārt, lai redzētu sacīkstes un uzmundrinātu dalībnieces, lai gan reti kura ticēja, ka skrējējas varētu tikt līdz augšai. Tā pārāk tālu, bet rāpšanās taču prasa daudz spēka.

Arvien skaļākas torņa pakājē bija balsis:

“Tas ir grūts darbs! Viņas to nekad neizdarīs, virsotne tā arī paliks nesasniegta. Uzrāpties ir nereāli! Tornis pārāk augsts!”

Sacensību dalībnieces runas dzirdēja, un tām piezagās šaubas. Vairs nebija tādas ticības saviem spēkiem kā sacensību sākumā.

Vispirms dažas, tad vēl viena otra sāka piebremzēt un atpalikt no citām. Joprojām gan bija tādas, kuras apņēmīgi rāpās arvien augstāk.

Pūlis turpināja saukt: “Tas ir neiespējami! Neviena to nevarēs paveikt!” Un atkal jaunas vardītes pagura, padevās.

Ik pa brīdim kāda izstājās no sacensībām, saprotot, ka tiem tur, lejā, ir taisnība un mērķis nav pa spēkam.

Tikai viena turpināja rāpties augstāk. Šī neparko nepārstāja cīnīties. Pēc laika tai vairs nebija ceļabiedru.

Visas citas bija atmetušas cerību jelkad sasniegt ceļa beigas.

Taču izrādījās, ka torni tomēr iespējams pievārēt. Pēc lielām pūlēm neatlaidīgā uzrāpās. Un tad visi gribēja zināt, kā viņa varēja to paveikt. Kur rada tik daudz spēka, lai sasniegtu mērķi?

Izrādījās, ka uzvarētāja bija kurla. Viņa vienkārši nedzirdēja, ko saka citi. Tāpēc ne brīdi neradās šaubas. Vardīte tiecās uz mērķi, kā bija nolēmusi, paļaujoties uz saviem spēkiem un ticot, ka to pietiks.

Reizēm arī mēs esam kā šīs mazās vardītes. Varbūt rāpjamies, bet pusceļā nokrītam atpakaļ. Varbūt nemaz nesākam, baidoties no mērķa, kas nav saskatāms.

Kāds atkal nekam nepieķeras, iekams nav ieklausījies citu ieteikumos. Dažs – pats izdomā un dara, lai ko domātu apkārtējie.

Es pazīstu cilvēku, kurš līdzīgi mazajai uzvarētājai fabulā arī aizgāja uz mērķi, neklausoties nevienā. Viņam bija mīloši vecāki, bet pārāk aprūpēja. Bērna vietā daudz darīja un arī izlēma.

Viņam tas nepatika, taču bija spiests klausīties: “Tu to pats nevari, tev vienam par grūtu.”

Tādos apstākļos izauga cilvēks, kurš apņēmās citiem pierādīt, ka spēj. Taču vispirms to darīja sevis labā. Spītība ir spēcīgs virzītājspēks, bet par zemu nevajag novērtēt arī pašcieņu.

Viņš izveidoja ģimeni, kādu vecāki neatbalstīja. Studēja augstskolā profesiju, kuru tēvs un māte nenovēlēja. Viņu pārmetumiem par spīti to pašu studēja arī doktorantūrā. Pie kā ķērās, tas padevās.

Ar vecākiem gan tikās reti, jo ciemošanās parasti beidzās ar strīdu.

Pateicoties labajai izglītībai, cilvēkam izdevās dabūt prestižu darbu, un tad beidzot vecāki pierima.

Pūlis torņa pakājē apklusa…

Par ko ir patiesais dzīvesstāsts? Par rakstura stingrību un mērķtiecību. Par sapni, no kā nevajag atteikties. Protams, par attiecībām arī.

Galu galā riskējam palikt bez draugiem, bez ģimenes atbalsta, ja tikai kā kurla vardīte kapāsim uz mērķi.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.