Taču laiks arī velkas, nomoka, reizēm smags. Kurš pieaugušais gan nav pieredzējis tā dažādās dabas?

Vienam un tam pašam cilvēkam vasara var paskriet kā acumirklis, bet ziema izrādīties nebeidzami gara. Gatavošanās eksāmeniem – mokoši mēneši, izlaidums – vien skaistas minūtes.

Laika izjūta atkarīga no situācijas, kurā atrodamies un kā jūtamies.

Kad nonākam slimnīcā, nevaram vien sagaidīt, kad beigs sāpēt vai pienāks diena, kurā drīkstēsim atkal ēst ēdienu ar sāli, visbeidzot – ārsts atļaus atgriezties mājās. Tik ilgi līdz otrdienai vai sestdienai, kad atbrauks mīļotais cilvēks apraudzīt.

Minūtes ir garākas par 60 sekundēm, kad jāgaida zvans no lidostas, ka sliktos laikapstākļos lidmašīna veiksmīgi nosēdusies. Nebeidzama šķiet nakts, kurā slims bērns jānēsā uz rokām. Taču īss ir brauciens no dzimtsarakstu nodaļas līdz paša kāzu svinību vietai.

Dzīvē smagi pārdzīvojumi mijas ar mirklīgu skaistumu. Un vienmēr klāt – laiks.

Pa kuru laiku noticis tas vai tas? Atbilde – pa Latvijas laiku. Šāds joks ceļo manu draugu sarunās.

Esam 80. gadu jaunieši, un konteksts teicienam zināms. Dzirdes atmiņā Atmodas gados dziedātās populārā komponista Eduarda Rozenštrauha dziesmas motīvs “pa kuru laiku nosirmoja jūra?”.

Laikam šajā dziesmā priekšplāna loma. Tāpat kā arī dzīvē tas ir pāri visam. Jo vecāki kļūstam, jo vairāk to iepazīstam. Pieaugām, izstudējām, izveidojām karjeru vai arī izrādījāmies neveiksminieki. Izauga mūsu bērni, atnāca mazbērni, un kļuvām viņiem nozīmīgi.

Kāds izārdījām savu ģimeni vai to salāpījām, vai stiprinājām… Viss norisinājies nogrieznī – no kādas tās dienas līdz šai.

Prāvests Andrejs Mediņš teicis, ka dzīvē svarīgākās lietas, kas mums dotas, ir laiks, cilvēki un iespēja pateikties. Es viņam piekrītu. Kamēr man ir laiks – šis mirklis, šodiena un, ja Dievs dos, arī rītdiena –, vēl varu visu ko. Nu, gandrīz visu, tāpēc ka vēl iespēja darīt.

Saka arī –

kamēr cilvēks dzīvs, tikmēr var ar viņu salabt, mīlēt, pagūt pateikt un izdarīt, atgūt noseboto. Mums ir vien jābūt.

Laiks sevi rāda. Es to redzu rītos, braucot pāri kanālam pilsētas centrā. Tajā spoguļojas ik jauna diena. Augusta zeltainos saullēktus palēnām nomainīja miglainie rudens šķidrauti. Un pēc tam promenādes gaismu virtenēm ūdenī bija nevis spoguļattēls, bet vižņu sadrumstalots mirgojums.

Mēs katrs to redzam savā sejā un bērnu augumos.

Šīs pārdomas man raisīja bibliogrāfisko romānu autores Ingunas Baueres aiziešana mūžībā. Daudzi tad internetā stāstīja, ka vēl nesen ar viņu sazinājās, sarunāja darīt to un to.

Bet mirklis, un šīs zemes plāniem vairs nav nozīmes…

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.