Līdz pilsētai, kurā būtu izkāpusi, ir aptuveni 10 kilometru. Pa sausa asfalta malu kājām – divas stundas mērenā gaitā, bet tagad ziema. Gar malām, arī uz brauktuves ir sniega un dubļu putra.

Netālu dzīvo draudzene, zvanu viņai, vai varētu mani aizvest. Neveiksmīgi sagadās, ka nevar vis, aizgājusi medībās. Cita cilvēka, kam lūgtu, arī nav mājās.

Tālāk dzīvojošus netīk tramdīt; ir brīvdiena, katram savi plāni.

Taču palikt sēžot arī negribas. Šoferu trūkst, tā ka ej nu zini, kad sameklēs kādu, kurš atbrauks ar citu autobusu. Vismaz divas stundas jāgaida, ja arī viss ritētu bez aizķeršanās. Nolemju izkāpt.

Eju un balsoju. Mašīnas brauc strīpā, bet neapstājas. Nepiktojos, jo pati izvēlējos šeit atrasties, savukārt citiem, kas automašīnās, nav obligāti jāpietur un mani jāuzņem.

Galu galā iet nav nemaz tik grūti. Vieglāk nekā vasarā – man ataust atmiņā iepriekšējā reize, kad negaidot nokļuvu līdzīgā situācijā.

Toreiz gan atrados vietā, līdz kurai draugiem mani glābt būtu jābrauc vismaz pussimts kilometru, tā ka nezvanīju nevienam. Turklāt ne pārāk tālu bija mazpilsēta.

Šoseja laba, bet bīstama, tur iet nedrīkstēja, pat pa pašu maliņu ne. Furgoni trencās kā nelabie, gaisa plūsmu raudami līdzi. Bet grantī gar grāvja malu – akmeņi dūres lielumā, tā ka drīzāk laipoju nekā gāju.

Balsoju labu laiku, līdz kāds apturēja vieglo mašīnu.

Tā un tā, vai aizvedīsiet mani tur un tur? Labi, vīrietis atbildēja. Braucot labi parunājāmies, bet galā šoferis paziņoja: “Vispār šis ir taksometrs…” Es apjuku, savukārt viņš ar interesi vēroja manu reakciju. “Es no jums naudu neņemšu,” beigās pasmaidīja.

No domām pamodina automašīnas bremzēšana. Par mani apžēlojies puisis tetovētām rokām. Izrādās, brauks pilsētai garām, nevis cauri, bet man der jebkāds variants. Tomēr viņš izmet līkumu un aizved līdz vietai, kurā man jānokļūst.

Ar (ne)gadījumiem uz ceļa esmu bagāta. Taču ne mazāk man arī dāvāti cilvēki, kuri šajās reizēs līdzējuši.

Reiz (kur man tas prāts!) decembrī, kad apkārt jau bija piķa melns, stūrēju pa mazu bedrainu Leišmales ceļu. Pilsētas ugunis jau sen aiz muguras, kad – bāc! Sapratu, ka kaut kas nelabs noticis ar riepu.

Tā arī bija, vajadzēja nomainīt. Kā to dara, esmu vērojusi un gan jau prastu, bet – tumšs. Taču tuvumā bija ceļgals, un droši gāju, kur logos spīdēja gaisma.

Mājā bija vectēvs, ciemos atbraukuši mazbērni. Kamēr viņš darbojās ap manu mašīnu, es siltā istabā dzēru tēju un lasīju vietējā avīzē iespiestu arhibīskapa apsveikumu Ziemassvētkos.

Vai viņš zināja, ka lasīšu šo tekstu un tieši tobrīd tas man būs tik vajadzīgs? Par eņģeļiem – cilvēkiem, kas ir mūsu palīgi un sargātāji dzīves ceļā.

Jaunībā man mācīja, ka cilvēkiem jātic un par viņiem jādomā labi, jo tā ir pareizi. Nevar dzīvot bailēs, ka tikai nenodara pāri, neapmāna. To pieredzēsim tik un tā, tāpat – ka mūs nepamet nelaimē.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.