Tajā intervijas daļā akcents bija uz to, ka sportistam nav izveidojušās labas attiecības ar vecākiem. Viens no iemesliem – mamma gadiem bija auklējusies ar dēlu, kamēr viņš audzis un attīstījies sportiski, bijusi blakus ik solī.

Kad puisis kļuva pilngadīgs, viņš pavēstīja, ka aiziet no ģimenes un grib dzīvot kopā ar savu iemīļoto meiteni. Tajā brīdī vecākiem no rokām izslīdēja kontrole, viņi vairs nebija informēti, ko kurā brīdī dēls dara.

Laikam ejot, dēls no tēva un mātes attālinājies ne tikai atsevišķas dzīvošanas dēļ.

Bez kāda pieaugušā ziedošanās nez vai var uzplaukt talants jelkādā jomā.

Nu, ko bērns viens pats ar savu Dieva doto dzirksti izdarīs, ja nebūs tēta vai mammas, vai cita, kas regulāri ved uz mēģinājumiem, treniņiem, nodarbībām, koncertiem, sacensībām; kas nopērk nepieciešamo inventāru, aprīkojumu, instrumentu; kas maksā profesionāļiem, kuri ar bērnu strādā; kas pažēlo un stimulē, palīdz saņemties un novērtēt spēkus?

Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mājaslapā lasāms: “Jaunais pianists Daumants Liepiņš ir viens no atzītākajiem savas paaudzes mūziķiem. 2019. gadā uzvarējis prestižajā konkursā “Vendom prize”, iegūstot iespēju sniegt solokoncertu Verbjē festivālā un ieskaņot albumu “Steinway” ierakstu kompānijā. Kļuvis arī par vienu no Latvijas vadošajiem mūziķiem, 2017. gadā saņemot Lielo Mūzikas balvu kategorijā “Gada jaunais mākslinieks”.

(..) Līdzās solokoncertiem dažādās pasaules vietās Liepiņš uzstājies arī kopā ar Liverpūles Karaliskās filharmonijas orķestri, Helsingborgas SO.” Sasniegumu uzskaitījums vēl turpinās.

Šo pianistu iepazinu, kad viņš vēl bija zēns un sāka skolas gaitas. Tolaik Daumantu apņēma daudzu cilvēku rūpes. Viņš mācījās pie klavierspēles skolotājas Iritas Rasas, mājās ar viņu darbojās bērnu attīstībā ieinteresēti vecāki un vecvecāki, līdzās bija mamma Dina Liepiņa, kas arī ir vijoles spēles skolotāja.

Klāt paša strādīgums, uzcītība, un nu kļuvis par pianisma zvaigzni.

Starptautiskajā informātikas olimpiādē valsts izlasē Latvijas vārdu ar medaļām vairākkārt spodrinājis vidusskolnieks Ansis Gustavs Andersons. Šogad viņam – pasaules sudrabs. Nu jau vidusskolnieks prot sevi trenēt arī pats, bet sākums bija pavisam vienkāršs.

Kad talantīgais programmētājs bija mazs, ar viņu daudz strādāja vecāki – Andris un Valda Andersoni. Mamma stāstījusi, ka tad, kad dēls saslimis palicis mājās, devusi viņam rēķināt matemātikas uzdevumus, lai nav jāgarlaikojas. Savukārt tētis, pats būdams informātikā izglītots, ir dēla pirmais skolotājs šajā jomā. Tagad – dedzīgs atbalstītājs.

Vai šie vecāki uzskata, ka bērniem, kam ziedojušies, pienākums pretim dot uzvaras un pateicību? Uzdrošinos apgalvot, ka ne. Lai gan par trakiem, kā teica Ņikita Zadorovs, viņus savā ziņā var uzskatīt.

Laiku un naudu, ko būtu varējuši izmantot sev, viņi ir veltījuši bērniem.

Taču tā dara daudzi vecāki. Bērniem par to nav jājūtas parādā, ne arī vainīgiem, ja nesasniedz vecāku iedomātās virsotnes. Tad jau vajadzētu būt mūžīgiem parādniekiem arī par to, ka laisti pasaulē.

Vecāku augstskola varbūt ir iemācīties dot, negaidot, ka atdos, un, ja bērna dzīves ceļš aizvirzās citādāk, nekā cerējuši, samierināties.  

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.