Pazinu tanti, kura bija dusmīga. Ne vienreiz vai divreiz, bet man šķita, ka nīgra bija vienmēr.

Jo vecāka kļuva, jo vairāk viņa necieta cilvēkus,

līdz vienu otru pat neieredzēja.

Dusmojās uz kaimiņiem, ka viņi kāpņu telpā skaļi runā, ka aizcērt ārdurvis, ka no citām virtuvēm izplūst ēdienu smarža un mūzikas skaņas.

Bērnus necieta, kad tie pagalmā klaigāja, bet par jauniešiem nespēja izteikties mierīgi; tie visi samaitāti un bezmaz noziedznieki.

Tas nekas, ka pašai arī mazbērni bija jaunieši.

Reiz, kad stāvu augstāk remontēja dzīvokli, tante izsauca Pašvaldības policiju, lai… aizliedz, soda, atņem instrumentus?

Naidā cilvēks bija kļuvis akls.

Taču viņa nebija pamesta, ne neaprūpēta, aizmirsta, vienkārši – tādu sevi izveidojusi. Neapskaudu viņas tuviniekus, kas ilgi nespēja ar tanti runāt, jo viņas nīgrums nokaitināja.

Kad devos ekskursijā uz Aizkaukāzu, jau Rīgas lidostā, vērtējoši noskatot grupas biedrus, par vienu nodomāju – tā, tā, nezin, kā nu viņam būs karstajā klimatā, kalnu gaisā, uz slīpām pastaigu takām un akmeņainām ieliņām.

Vīrs baltu galvu neraisīja šaubas, ka pensijā ne vienu gadu desmitu vien. Taču ar viņu kopā bija stipri jaunāks vīrietis – iespējams, par ceļojuma biedru bija paņēmis savu dēlu, tā ka gan jau būs labi.

Taču vēlāk izrādījās, ka jaunākais vīrietis nav dēls, pat ne radinieks, vienkārši sarunas biedrs un sirmgalvis braucienā devies viens.

Ar viņu bija jautri, interesanti un viegli! Viņš jokoja, atsmēja un stāstīja. Tieši stāstāmā bija daudz, jo mūžā visu ko pieredzējis.

Gids ievēroja interesanto ekskursantu un viņam pajautāja, cik vecs ir, pa smieklam izmeta: “Simts?” Un atbildē saņēma: “Daudz netrūkst.”

Mēs pēc tam rēķinājām, kāds vecuma varētu būt, ja Kārlis Ulmanis puikas gados paspiedis roku.

Taču svarīgi nebija noskaidrot konkrēto vecumu, cik apzināties, ka mums blakus ir brīnišķīgs cilvēks un liktenis devis iespēju ar viņu kopā vadīt dienas skaistos apstākļos.

No vecuma nav jābaidās,

man teica pelnītā atpūtā devusies paziņa, kad es sevi vēl uzskatīju par jaunu.

“Aizejot pensijā, sākas skaists laiks,” un viņa uzskaitīja visādus ieguvumus, ko paver pensionāra apliecība.

Atlaides kultūras iestādēs vien!

Un ja vēl ir kaut cik satikšana ar ģimenes jaunajiem cilvēkiem, kas kaut kur aizved vai paņem līdzi, tad ko vairāk varot vēlēties?

Lai gan ir, ko vēlēties, – veselību. Ja nav tās, tad neinteresē ne atlaide teātrī, ne arī redzēt Kaspijas jūru. Un ar visu to, ka vecuma galā nomāc slimības, cilvēki ir gaiši un priecīgi.

Es pazīstu tādus. Viņi pasmej par savu trešo kāju – nūju, par to, ka reibst galva, ceļoties no krēsla. Viņi joko par slikto redzi un nespēju, kas aizstājusi spēju.

Pazinu tanti, kurai vairākkārt pārlēja asinis un kura bieži gūlās slimnīcā, bet savās mājās jutās vesela tieši tad, kad bija visnemierīgāk, skaļāk un nekārtīgāk. Kad tās bija pilnas ar mazbērniem un radu bērniem.

Tad bijis tā, ka logi vaļā un ārā stāvošie pa tiem gāza iekšā ūdeni virsū tiem, kuri slēpās. Tā, lūk! Vecums nemaz nav vecums…

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.