Kaut neesmu šiem Goda ļaudīm ar konkrētu rīcību līdzējusi novadu darīt bagātāku un skaistāku, es gluži vai saņēmu no viņiem spēka maizes riku.

Mani iedvesmoja pilsoniskā stāja, mīlestība pret zemi un cilvēkiem, atbildība pret darbu, kolēģiem, ģimeni, viņu valoda.

“Gods kalpot Latvijai!” lepni skanēja policijas inspektora, Vērgales sporta organizatora Dzintara Semenkova balss, saņemot Atzinību. “Bija prieks kalpot sava novada ļaudīm,” teica goda “Kurzemnieks”, bijušais Nīcas novada domes priekšsēdētājs Agris Petermanis.

Maza daļa to Latvijas iedzīvotāju, kuri var plašai auditorijai paust savu attieksmi pret valsti – medijos, sarīkojumos, mītiņos.

Daudz vairāk to, kuri savu zemi mīl klusējot.

Varbūt nedomā, ka mīl, vai to neapzinās. Varbūt nemīl, vien apzinās, ka bez tās nespētu dzīvot. Līdzīgi kā ar cilvēkiem, kuri mums blakus. Ne vienmēr skaidri zinām, ko pret viņiem jūtam, – mīlam vai ne, vienkārši viņi ir mūsu dzīvē, mēs – viņējā.

Latvija ir mājas, kurās vienmēr var atgriezties; tā ir kā mamma, kas pieņem, lai ko mēs būtu sastrādājuši; arī kā bērns, kas pārāk mazs, lai vienu palaistu pasaulē.

Kas šajā trīsvienībā svarīgāks un dzīvošanai nepieciešamāks. Katram būs sava atbilde. Es skaidri zinu, ka man bez tās klātos sliktāk.

Un, prom esot, līdz galam laimīga nez vai justos.

Mazliet zinu, ko nozīmē būt attālumā no mājām tepat Latvijā, redzēt tās palaikam, kur nu vēl neredzēt nemaz.

Man nav mīļākā gadalaika. Tie man saistās pirmkārt ar Latviju, un tas nozīmē, ka nav mēneša vai dienas, kurā dzimtā zeme patiktu labāk nekā vakar.

Jā, kādas detaļas pārspēj cita citu. Rīta migla Abavas ielejā vēlāk ir pagaisusi, un maijā zeme vairs nesmaržo tā kā aprīlī. Augustā debesis šķiet piebērtas zvaigznēm vairāk nekā maijā, bet vienīgi jūlijā naktis tādas, ka var gulēt lapenē.

Man ļoti patīk šis laiks – plikais, bezkrāsainais, drēgnais novembris. Koku zaros virknējas lietus piles un spītīgi turas pēdējās lapas. Tīrumos no zemes spraucas ziemāji, un ir skaidrs: nākamgad ceros, augs un atkal viss būs!

Cauri kokiem nu var redzēt lauku sētas; arī tās ir mūsu spēka rikas.

Man nostiprinājusies pārliecība, ka laukos ir īstā Latvija.

Brauc pa šoseju vai lielceļu un redzi, kā cilvēki to notur. Sastādījuši augļudārzus, audzē lopus, atjauno tēvatēva mājas, ber granti lielākajās bedrēs iebraucamajā ceļā un galā pie māju norādes gaida autoveikalu.

Esmu daudz bijusi lauku mājās un zinu, ka tajās pulcējas dzimta ap lielo ģimenes galdu un vedeklas palīdz vīramātei vārīt un cept. Mazbērni pa pagalmu – ņigu ņegu. Jaunie izbūvē bēniņus, lai var dzīvot vecmammas mājā, vienlaikus kopā ar vecākiem un atsevišķi.

Viņu dzīve ne ar ko īpašu neizceļas; iet parasto ejamo, dara ikdienā darāmo. Taču tāpat ir goda cilvēki savā novadā, jo uztur to dzīvu. Es lepojos par to, ka viņus pazīstu.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.