Visvairāk to dara organizētas cilvēku grupas – draudzes un citādākas kristiešu kopienas, laicīgās nevalstiskās organizācijas, arī bērni.

Visi būs noskatījuši kādus līdzcilvēkus, kurus grib iepriecināt Ziemassvētku laikā.

Vieni stāvēs pie lielveikaliem un aicinās ziedot naudu, par ko nopirkt trūcīgajiem pārtikas pakas. Citi jau uzreiz lūgs, lai dod vai nu veikalā nopērkamus produktus, vai arī ko no saviem ziemas krājumiem – ievārījumu, kompotu, konservētus dārzeņus, marinētas sēnes u.c.

Rokdarbnieces atvēlēs cimdu un zeķu pārus, skolēni darinās kartītes.

Ir bērnudārzi un skolas, kurās tradīcija apciemot apkaimes pensionārus ir sena. Ļoti vienojoša akcija, kas piesaista ģimenes. Bērni bez vecāku līdzdalības taču nevar dāvanu kastē ielikt ne griķu maisiņu, ne šokolādes tāfelīti; viņiem nav naudas, par ko nopirkt. Un bez mammas atļaujas vai padoma no pagraba plaukta arī diezin vai ko ņems.

Paciņas komplektē ne tikai cilvēkiem, kuri dzīvo no rokas mutē, bet arī citiem – lai iepriecinātu.

Nenoliedzami, dāvinot bagātāks kļūst arī devējs.

Tāpēc, pienākot novembrim, pat netiek apspriests, vai šogad atkal nepieciešams ziedot.

Visi zinām, ka ziedošana Latvijā ir kā… kustība, tā varētu nosaukt. Tai beigas nepienāks, jo valsts nespēj rūpēties par visiem, kam palīdzība nepieciešama. Toties cilvēki cits citam – spēj.

Cik nav slimajiem kolektīvi ziedots zālēm, operācijām, palīglīdzekļiem! Man stāstīts, ka tūkstošus izdevies savākt pat diennakts laikā, kad feisbukā publicēts lūgums un stāsts par cilvēku.

Nudien no pilītēm sanāk jūra, jo cilvēcība nekur nav pazudusi.

Neskaitāmus piemērus zina visa Latvija, kad palīdzība bijusi nepieciešama māksliniekiem; pēc tam ieinteresēti sekojam līdzi, kā viņiem klājas.

Pazīstu cilvēkus, kuri ziedo regulāri, negaidot nekādas akcijas. Ir pavairāk naudas, un iespējams dalīties, to arī dara.

Par viņiem neuzzinām, vien redzam, ka zupas virtuvē kārtējām pusdienām katls pilns, daudzbērnu ģimenē māsas un brāļi dabūjuši jaunus apavus, baznīcā maina jumtu…

Šie labdari nestāsta par to, ko dara, un arī neuztver, ka būtu misionāri. Vienkārši tāda ir pasaules kārtība – ja tu vari, tad iedod otram, kam nav.

Nekad nevari zināt, kad tev vajadzēs, lai palīdz citi.

Esmu domājusi par cilvēkiem, kuri iet uz zupas virtuvēm, gaida no organizācijām palīdzību, bet nestrādā, kaut gan varētu paši sevi aprūpēt. Vīrieši, sievietes vidējos gados apmierinās ar to, ka var dabūt siltas pusdienas un lietotu apģērbu, kaut kāda pajumte ir.

Protams, situācijas dažādas. Cits īslaicīgi spiests lūgt palīdzību, bet tad pamazām savu dzīvi sakārto, atsāk pelnīt. Daļa šo cilvēku gan negrib strādāt.

“Ko jūs par to sakāt?” jautāju uzņēmējai, kuras ģimene gadiem palīdzējusi saulesbrāļiem dažādos veidos. Viņa atbildēja: “Es par to negribu runāt. Ja tu dod, tad dod no tīras sirds un nevērtē, nenosodi.”

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.