Visvairāk kastēs un spaiņos ir plūmju, ābolu, bumbieru. Dažs arī vasarā pie vārtiņiem noliek gurķus, kabačus, ķirbjus. Reiz jau pavasarī bija sarindoti tomātu stādi – lūdzu, mīļie kaimiņi, ņemiet, lai nav jāizmet!

Bijis, ka augļi salikti maisiņos un sakarināti uz žoga, atliek tikai pastiept roku un paņemt. Naudu neprasa. Vienīgā vieta, kurā manīju noliktu kanniņu ziedojumiem, bija pie vientuļa pensionāra mājas. Viņš allažiņ agri no rīta sagrieza puķes.

Iepriekšējās nedēļas nogalē redzētais pie attālāka kaimiņa mājas mani nudien pārsteidza. Bija ne tikai nolikti trīs grozi, bet tie sakārtoti pievilcīgā kompozīcijā.

Vienā – rozā āboli, otrā – dzelteni, bet trešajā ieslīpi saguldīti kabacēni, gurķi, cukīni, malā – tomāti. Un zem tā groza, kas nolikts uz krēsla, paklāts galdauts. Sirsnīgi, ar cieņu, aizkustinoši.

Es domāju, ka nepazīstu cilvēkus, kuri to izaudzēja un nolika, bet viņi jau man ir mīļi.

Līdzīgi kā blakus mājās dzīvojošie, kuri piedāvājas apliet tomātus un puķes, kad aizbraucu ekskursijās; kuri dalās ar labu mēslojumu stādiem un atved no copes zivis, bet medībām – gaļu.

Ar vislielāko prieku pretī piedāvāju kādu kārumu no savas cepeškrāsns.

Protams, kaimiņi ir dažādi, jo cilvēki atšķirīgi un starp viņiem attiecības – kādas nu kuram. Citiem nav tā paveicies kā man.

Zinu, ka kāda nepieskatīts liels suns, izkļuvis no dārza, nokoda mazu, mīlīgu, paklausīgu terjeru, lai gan lielā saimnieks tika brīdināts, ka viņa mājdzīvnieks laužas žogā. Kādas gan pēc tam var būt attiecības? Kaimiņi naidā.

Paziņa stāsta, ka blakus dzīvoklī nepārtraukti skandalē. Sieva kliedz, vīrs lamājas, brīžiem, var saprast, viens otru sit. Pašvaldības policija jau apnikusi braukt uz to adresi.

Pakrata ar pirkstu, un paiet laiks – iemītnieki sadzeras un atkal plēšas. Paziņa to ģimeni neieredz.

Kādai nervozai privātmājā dzīvojošai pensionārei veselība tikai pasliktinājās, jo kaimiņu puika blakus sētā bieži speciāli rūcināja motociklu, lai sievieti izprovocētu uz rāšanos. Tad viņš smējās sejā.

Vecākiem teikt nebija vērts, viņi netika ar atvasi galā, puisis auga savā vaļā. Ar tādu dzīvot līdzās otram nenovēlēsi.

Kaimiņi ir dzīves vērtība, to man iemācīja jau agros gados. Iegadījās, ka pie mums vidusskolas klasē viesojās literāts, kurš dalījās savās dzīves atziņās; viņš to arī pateica.

Ar laiku sapratu, ka svarīgi ar tuvākajiem kaimiņiem labās attiecības uzturēt ar tīkamu rīcību. Nav jākļūst par sirdsdraugiem, bet ar to vien, ka pazīst sejā, manuprāt, par maz.

Dzīvot, protams, var arī tā, bet labāk taču, ka aiz mājokļa sienām ir draudzīga vide, kurā patīkami uzturēties un pateikt citiem: ”Labdien!”

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.