Mana paziņa tos varbūt pamana, bet varbūt arī ne. Ja ierauga, tad rakstu par onkoloģijas tēmu, iespējams, neizlasa. Viņai pietiek ar to, ka atkal atgādināts…

Sieviete jau bija slima ar vēzi, bet to nezināja. Ķirurgs poliklīnikas manipulāciju telpā izgrieza nelielo veidojumu, kas bija uzmeties, un nosūtīja, viņa vārdiem, uz Rīgu, lai profesori apskatās, kas tas tāds.

Pāris dienu, un sieviete saņēma satraucošu zvanu, ka viņai ir ļaundabīgs audzējs. Aizbrauca uz Latvijas Onkoloģijas centra poliklīniku konsultēties, tad nonāca slimnīcā, nākamajā dienā – uz operācijas galda.

Pēc operācijas ārstu konsīlijs rehabilitācijai nozīmēja injekcijas. Pusgadu slimniece sev trīsreiz nedēļā spricēja saturu, pie kura organisms tā arī īsti nepierada.

Ikreiz – kaulu sāpes, ko nomainīja spēcīgs drudzis un salšana, to – 40 grādu temperatūra, un tā uz riņķi stundu, pusotru. Nākamajā dienā no gultas varēja izkāpt ap pusdienlaiku.

Pēc informācijas medikamentu izplatītāju mājaslapās varēja saprast, ka katra vienreizējā šļirce maksāja pāri par 300 eiro.

Varat iedomāties, kā paziņai “paveicās”! – togad šo medikamentu apmaksāja valsts. Vēlāk tā vairs tik devīga nebija, ne arī pirms tam tāda bijusi, tā ka ārstēšanās kursu cilvēki finansēja paši.

Ir pilnīgi saprotams, ka izmisuši radinieki lūdz sabiedrību palīdzēt un ziedot, lai varētu nopirkt medikamentus un slimo dabūt uz kājām.

Pēc grūtā pusgada ārsti teica: “Tu esi vesela, par onkoloģiju aizmirsti!” Atvieglojums, var teikt, atdzimšana, dzīve sākās no jaunas starta līnijas. Protams, regulāras analīzes, onkologa apmeklējums, palaikam – lielāks izmeklējums, bet tas viss taču ir nieks.

Ja iztēlojamies, ka apgalvojums “tu esi vesela” ir kā saule, kas dod dzīvošanas spēku, tā paziņai norietēja pēkšņi pašā dienas vidū.

“Jums ir sabiezējums,” ārsts teica, pieminot orgānu, par ko sieviete pat īsti nezināja, kāda tā funkcija organismā. Viņa jutās atgriezusies tajā punktā, kurā jau bijusi.

Pēc tam “oficiālais izmeklēšanas protokols” ritēja savu gaitu, bet viņa nolēma rīkoties pati.

Kurš ārsts gan stāstīs, ka pasaulē pastāv un tiek praktizētas neskaitāmas alternatīvas vēža ārstēšanas metodes? Kur nu vēl ieteiks! Taču paziņa zināja reālu piemēru, ka citādāka ārstēšana palīdzējusi onkoloģijas slimniekam pēc diagnozes atklāšanas nodzīvot vēl 25 gadus.

Uzmeklēja to, kurš bijis blakus un zina izstāstīt niansēs, tad sāka ārstniecības kursu.

Tas bija grūts, prasīja pašdisciplīnu un rakstura stingrību, toties atnesa rezultātu.

“Viss tīrs,” apskatot medicīnas diagnostikas iekārtas attēlu, teica tas pats ārsts, kurš par sabiezējumu, ko bilde rādīja iepriekš, bija aizmirsis.

Man ir divējādas izjūtas, dzirdot apgalvojumu – viņš uzvarēja vēzi. Gan jau tā notiek, tomēr nodomāju, diez uz cik ilgu laiku? Uz pieciem gadiem, divdesmit pieciem?

Mana paziņa savu slimību ir aizmirsusi, kā novēlēja dakteri, un atceras tikai tad, ja kāds iejautājas par veselību vai pati ierauga, ka pasaulē pretvēža mēnesis.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.