Sākums bija fotoateljē uzņemti portreti un izlaiduma bildes, bet nu jau – attēli no ekskursijām, skolu Jaungada ballēm, čaļi uz mopēdiem un  motocikliem, salijuši, bet laimīgi skolēni kolhoza talkā. Puišeļi ar negludinātiem kaklautiem un putekļainām biksēm, jo starpbrīdī spēlēta futene.

Atmiņu un jautājumu klades, dziesmu burtnīcas un tālaika maģi ar lentēm. Kāds vēl piestāsta atmiņas, un labāku mundruma kokteili grūti iedomāties, tāpēc arī daudz komentāru.

Es domāju, ir svarīgi padalīties, ko atceramies un jūtam, bet ne mazāk – būt kopā. Kuri citi gan sapratīs, kā klausījāmies itāļus, “AC/DC” un “Credo” dziedāto “Disnejlendu”?

Ai, kā priecājāmies! Fotografējoties smējām, cits citam rokas ap pleciem aplikuši. Jā, arī ar vīna pudelēm, kļošenēm, žiletēm kakla ķēdītē. Ar ģitāru, pie ugunskura, ar mugursomu plecos un pie brezenta teltīm, kam stiprs lietus izsitās cauri. Kā saviļņo kuplās frizūras un ērtie džemperi, grūti dabūjamie džinsi!…

Nedomājiet, ka sākšu dziedāt tautas dziesmu kad mēs augām vai citu līdzīgu. Man tas nav raksturīgi.

Ja arī ko līdzīgu pasaku, tad vienīgi humora pēc un lai, tā teikt, būtu tēma, ko jautrā kompānijā attīstīt smieklam.

Taču novēlu – ja ir kas no jaunības saglabājies, neizmetiet! Tāpēc, lai pašiem forši brīži, pārskatot mazo kalendāriņu, nozīmīšu vai marku kolekciju. Lai var bērniem, mazbērniem parādīt, iedot aptaustīt, izšķirstīt, izlasīt, noklausīties un sajust, ka bijām tādi paši kā viņi. Kļūt tuvākiem. Vismaz es tā izjūtu un gribu.

Esam skatījušies un pasmējušies par video, kurā bērni nesaprot, kā lietot veco stacionāro telefonu ar klausuli, bet tas jau nav viss, kā varam pārsteigt šolaiku zinīšus.

Cik smieklīgs bija meitas apjukums, kad piknikā iznesu kasešu magnetofonu un teicu viņai, ka lente tinas uz labo pusi, lai ieliek kaseti pareizi. 

Cik burvīgi tādi mirkļi! Tie mūs atbrīvo, atraisa no mammu, tētu un citām saitēm. Pastāstām par muļķībām, ko sastrādājām.

Man šķiet, bijām izdomas bagāti nedarbnieki.

Nokrāsojām ar tāfeles krītu krēsla virsmu un nepacietībā gaidījām, kad adresāts, to nepamanot, apsēdīsies. Gulētājiem nozieķējām seju ar zobu pastu, bet klasei aizbarikādējām durvis, lai netiek iekšā vai ārā. Smieklīgi.

Un vajadzēja burtnīcā izplēstu lapu vietā ielikt tādas, ka precīzi sakrīt rūtiņas vai līnijas, kā arī to zilums būtu vienāds. Tāpēc ka skolotājas tincināja, ja pamanīja plēsumu. Kur vēl pieaugušo parakstu viltošana! Augstākā pilotāža.

Es zinu, kā garšo tāfeles krīts, ha-ha! Nē, paldies, vairs negribu to grauzt, ir garšas atmiņā uz mūžu. Tad jau labāk kodinātas sēmenes no kolhoza kaltes. Vienmēr kādam bija lauku brigādē pazīstamais, kurš sagādāja maišeli ar sēklām. Grauzām zaļas.

Skatos publikācijas feisbukā, un tā vien gribas uzsaukt: satiekamies! Bet kur nu ar visu Latviju…

Mēs sasaucamies, cits citu dzirdam, un tas ir ļoti nozīmīgi šajā laikā. Kas vainas laikam? Nu… draudzības vairs nav tik daudz kā toreiz.

Tiekamies nevis mājās pie izvelkamā galda, bet kafejnīcā un pēc tam šķiramies, nenorunājot nākamo tikšanos. Tāpēc ka tik daudz skriešanu, iešanu un nav zināms darba grafiks. Tad jau sapīkšķināsimies telefonā, kaut kad…

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.