Esmu, kā saka, lauku meitene. No dzimšanas līdz 30 gadu vecumam dzīvoju laukos. Ravēju bietes un citus dārzeņus, zāģēju, skaldīju, krāvu un nesu malku, esmu arī ganījusi sovhoza govis.

Zinu, kā kož aklie dunduri, kad vasaras svelmē apgriež siena vālus, un kā nevar vien atgaiņāties no knaušiem ēnainā mežā, lasot avenes.

Vēl tagad dzirdu, kā spainī skan piena strūklas, slaucot govi, un kā garšo mannas biezputra, kas ienesta no vēsa pieliekamā. Protu iekurt plīti jebkuros laikapstākļos un diennakts stundā, kā arī daudz ko citu.

Zinu, kā dvako ganos pie govīm pielijis kamzolis un smird viss apģērbs un mati, kad būts kūtī. Ko nozīmē tur strādāt un sakopt lopus, kas reizēm nogāž, atvainojos, sūdos vai iesper tā, ka pēc tam nevar nedēļu izkāpt no gultas.

Pazīstu rudens dubļus uz maziem ceļiem, ar sniegu pieputinātu piekalni, kurai jātiek cauri uz autobusu.

Esmu vadījusi garus, tumšus vakarus lauku mājās un cerējusi, ka varēs sazvanīt kaimiņus, lai aizved, kur vajag, jo pašiem auto nav.

Daudz ko protu, izprotu un pieņemu joprojām, kaut arī nākamajā dzīves posmā pēc laukiem nonācu un iejutos mazpilsētā, bet tagad strādāju, pēc Latvijas mērogiem, lielpilsētā.

Nokļūšana laukos man rada īpašas izjūtas; es todien esmu priecīga, kā saņēmusi dāvanu.

Kad gadus piecus nodzīvoju pilsētā, sāku ilgoties pēc laukiem. Man fiziski pietrūka vasaras vakara vēsuma un rīta putnu dziesmu. Tīrumu smaržas un strautu čalu.

Nav iespējams uzskaitīt visu, kas cilvēku apņem lauku vidē, lai kādos apstākļos viņš dzīvotu; tā man pilsētā nebija, kaut arī pie upītes pogoja lakstīgalas un cēlās migla.

Slāpes pēc dabas kļuva gandrīz vai nepanesamas, tāpēc arī nolēmu, ka lauku posms manā dzīvē vēl būs.

Ja ko ļoti vēlies, tas piepildās, vēsta nezin kāda gudrība. Un man atnāca piedāvājums brīvos brīžos palīdzēt lauku darbos.

Es tā sapriecājos, ka būtu kājām skrējusi uz zemnieku saimniecību, kurā mani aicināja palīgā. Lasīju ābolus, siltumnīcās sēju, piķēju, stādīju, laistīju. Nogurumu nejuzdama, burtiski dzēru gaisotni.

Klausījos, kā mežā klaigā dzērves, bauro brieži, vēroju dīķī gulbjus, pavasarī gaisā cīruļus. Un… atdzēros.

Iztrūkums pēc dzīvošanas laukos, pašai negaidot, pāris gados bija kompensēts.

Es joprojām samērā labi pazīstu lauku dzīvi un zinu, kas tajos notiek. Kā klājas cilvēkiem, kuri tur dzīvo, bet strādā pilsētā; kā tiem, kuri turpat arī izveidojuši savu saimniecību un diendienā no dzīvesvietas neizkustas.

Dažādos pagastos mīt mani draugi, paziņas, klasesbiedri. Stāsta viņi un arī cilvēki, kurus intervēju portālam. Taču mainījies tas, ka vairs nedomāju: “Kaut kad noteikti atgriezīšos dzīvot laukos.”

Nevaru iztikt bez dabas, taču to baudu, arī dzīvojot pilsētā. Tā vienkārši noticis.

Tomēr nemainīgi uzskatu, ka laukos ir īstenā Latvija. Tur cilvēki uztur senču mājas, kopj zemi un mežus. Vakaros, kad darbi apdarīti, brauc uz amatierkolektīvu mēģinājumiem, tāpēc mums ir, kas dzied Dziesmu svētkos un dejo Deju svētkos.

Viņi turpina adīt un aust, bērnus audzina, rādot, kā jāstrādā. Viņiem nav laika ceļošanai, jo diendienā jākopj govis, bet ir spēks uzcelt pirti un ierīkot ugunskura vietu, pie kuras pulcināt bērnus un mazbērnus svētkos. Ciemiņi tur vienmēr gaidīti. Paldies par to!

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.