Dažs pieminēja arī smieklīgas epizodes, jo cilvēks bija sabiedrības dvēsele, viņam patika jautrība un viesības. Taču kādā ziņā bija knīpstanga.

Viņš tik ļoti taupīja naudu, ka to jau vairs nevarēja saukt par taupīšanu. No šīs ģimenes galvas īpašības cieta gan sieva, gan bērni. Tā vismaz zinātāji stāstīja.

Un pienāca brīdis, kad bērnu mielastā vārdu ņēma aizgājēja māsa, pēc vaiga nopietna sieviete vecvecmāmiņas gados. Viņa stāstīja atmiņas par brāli, sākot no bērnības.

Grūtus laikus pieredzējuši jau mazās dienās, jaunību vadījuši liesajos pēckara gados. Taču viņu paaudze norūdījās un mācēja dzīvot, runātāja uzsvēra. Un tad, kā saka, aizgāja augstos toņos.

Māsai sariesās asaras par to, ka tagad jaunie nemāk dzīvot.

Bērniem vecāki pērk visu, ko viņi grib; brauc ekskursijās uz ēģiptēm un turcijām; maina mašīnas, nevis lieto, kamēr kust; iet uz frizētavām, liek otrus dārgus nagus, kaut ir savējie; ēd visādas delikateses. (Te nu iestājās neveikla pauze, jo bērnu galds bija bagātīgi klāts.)

Tagad nemāk arī kārtīgi darbu darīt, daudzi vispār negrib strādāt; staigā no vietas uz vietu un par bezdarbību saņem pabalstu.

Man šķita, ka, sievietē klausoties, mielasta dalībnieki klusībā sadalījās divās nometnēs – vecajos, kuri māk dzīvot, un jaunajos, kuri nemāk.

Viņai blakus sēdēja aptuveni 40 gadu vecs pāris, kas nolaida acis. Iespējams, viņu dzīvesveids arī bija bēru runas pamatā.

Māsa atklāja interesantu faktu par apģērbu. Mēs, kas aizgājēju pazinām, cik vien viņu atcerējāmies, tik – vienās un tajās pašās drēbēs. Man īpaši palicis prātā viņam mugurā pagaišs nekad nenovalkājams plašķis. Vēsā laikā aizpogāts, bet siltākā – vaļā un plandošs.

Izrādās, ka nedabīgi ilgs mūžs bijis arī viņa krekliem.

Kad tos novalkāja tiktāl, ka apkaklītes virspuse pie kakla noplīsa, valkātājs tur atārdīja vīli, apkakli izņēma, apgrieza uz otru pusi un piešuva atpakaļ.

Nu tā bija vesela un izskatījās kā jauna. Noplīsušos piedurkņu galus viņš, iespējams, slēpa zem žaketes, kas arī bija viena un tā pati.

Esmu dzirdējusi daudz stāstu par dzīvi kara laikā, izsūtīšanā, pirmajos kolhozu gados. Šie tautas vēstures grieži bija cilvēkiem milzu pārbaudījums un iemācīja daudz ko.

Daļai droši vien – taupīt. Tāpēc ka nebija paredzams, ko nesīs rītdiena, nāksies iztikt ar to, kas ir. Un, ja šodien var ko ietaupīt nākamajai dienai, tas jādara.

Paziņa stāstīja, ka vecāmāte visu mūžu kambarī glabāja maišelīti ar sausiņiem. Turēja vēl dažus pārtikas produktus, ko nelietoja. Ģimenes bērni par to pasmēja, taču pieaugot uzzināja, ka viņu jaunībā izsūtīja.

Sibīrija bija atstājusi neizdzēšamas bailes atkal ciest badu.

Vecaimātei nebija nevajadzīgu krājumu, tikai pats nepieciešamākais stundai, kurā liktenis atkārtotos.

Var to uzskatīt par dzīves gudrību, var tai atmest ar roku; galu galā pārtikas pauniņa nepalīdzētu ilgi izdzīvot. Taču kaut kādām taupīšanas prasmēm cilvēkam vajadzētu būt, es tā domāju. Vai vismaz vēlmei taupīt, ko var un vajag.

Neizmest pāri palikušas vakariņas, ko var ielikt ledusskapī rītdienai; aiznest pie kurpnieka apavus, kam radies neliels defekts; neizsviest omes kafijas dzirnaviņas, jo ar tām noteikti var samalt kafiju, jo kvalitatīvas.

Viegli gan arī var ar mantu apaugt, un tas nav vajadzīgs. Vēl viena dzīves gudrība ir mērenība.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.