Un tā lēnām pievilkās garāžas, darbnīcas, dzīvokļi… Zaga, tikai paši neuzskatīja, ka zog, un atkal smējās – ja mētājas, tad taču jāpaceļ.

Stāstīja dzīves anekdotes, kā desas nestas no rūpnīcām, kā alkohols, audumi un kas tikai ne. Kā barība no fermas ar velosipēdu vesta savām cūkām un garnadzis pieķerts, jo spainis, kurā kombinētā lopbarība iebērta, izrādījās caurs. Tā nu taciņa meklētājus aizveda līdz pat namdurvīm.

Es liku lielas cerības uz savu bērnu paaudzi, neatkarībā augušo, domāju, ka viņiem būs citādāka domāšana. Izveidosies atbildīgāki, gribēs rūpēties arī par kopējo labumu, ne tikai savu. Galu galā neredzēs taču agrāko nekārtību, nebūs piemēra acu priekšā.

Naiva biju.

Pa nemanāmiem tīmekļiem dziņas pārvilkās no padomju darbnīcām uz jaunajām, no tēviem uz dēliem, mazdēliem.

Reiz dzirdēju jaunekļus runājam, cik žēl, ka tad, kad padomju iekārta bruka un daudzās vietās manta palika nepieskatīta, viņi bija mazi bērni. Ja notiktu tagad tā, ko tik visu ņemtu un nestu, vestu uz mājām! Un arī zināja precīzi, kas kurā vietā atradās un kur to būtu likuši. Lielāko daļu pārdotu, lai ātra peļņa.

Pieļauju, ka tikai atbalsoja to, ko mājās runāja vecāki, bet vienalga – attieksme jau sāka iesakņoties.

Ir pagājuši gadi, un ieraugu, ka kaut kādā ziņā tālo gadu darbnīcas tā arī nekad nav bijušas slēgtas. Darbavietā, kurā autotransportu uzpilda ar dīzeļdegvielu, šoferiem privātie auto ēd to pašu.

Es zinu – tā nav sakritība. Kāds darbinieks jau pensijas gados, nobraucies stīvs un līks, bet pelnītā atpūtā neiet un turpina šoferēt, jo – tas dīzelis…

Redzu cilvēkus, kuri pilsētas transportlīdzekļos stāv līdzās elektroniskajam talonu kompostrētājam un uzmana pieturas – iekāps kontrolētāji vai ne?

Ja ierauga, ka pārbaude būs, tad reģistrē talonu, bet, ja tās nav, tad – bingo! Brauciens bez maksas.

Tad jājautā – kāpēc citiem jāpērk biļete? Tāpēc, ka tādi noteikumi, un punkts. Ja nepatīk, ej kājām un neuzbrūc kontrolierei ar savām pretenzijām, ka brauc tikai pusi maršruta, bet jāmaksā tikpat, cik tad, ja brauktu no viena gala līdz otram.

Un ko domā tas bērns, kurš jau brauc par zaķi? Varbūt es kļūdos, bet man izskatījās, ka viņš tā arī nereģistrētu talonu, ja kontroliere nebūtu uzrunājusi. Piecēlās no sēdvietas, aizgāja, izdarīja.

Ja viņš tā uz labu laimi brauc regulāri, tas nozīmē, ka man blakus aug līdzpilsonis, kuram, iespējams, nerūpēs kopīgā lieta. Bet tas taču nav īsti pareizi.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.