Jaunajam vīrietim pat īsti nevajadzēja aizbraukt, jo nebija degošas vajadzības sapelnīt naudu kā tiem, kas paņēma kredītu vai nevarēja vien pabeigt būvēt māju. Savas ģimenes nebija, dzīvoja pie mammas un tālejošus dzīves mērķus arī nenosprauda.

Aizbraukt viņu pierunāja draugs, redzot un pārdzīvojot, ka cilvēks pliekani vada dienas.

Viesstrādnieks, kā aizceļoja, tā neatgriezās, vien pāris reižu bijis apskatīt, kā klājas mammai. Tagad, kad viņas vairs nav, biļeti uz Latviju nepērk, par to arī nav nekādas intereses.

Emocionālu piesaisti dzimtenei nejūt.

Kādā brīdī tautietis aizpeldēja pa dzīvi arī ārzemēs. Gadus nostrādājis, iestājās turienes bezdarbniekos, tad sāka gaidīt pensiju. Katrā ziņā tas bija viņam finansiāli izdevīgi. Rezultātā, kā saka, iesēdējās.

Draugam Latvijā ir pāris reižu atsūtījis diezgan lielu naudu, lai ziedo bērniem, kuriem klājas grūti. Nezināja, kur lai sapelnīto liek. Ļoti labi – pa ielām klīstošus puišeļus, ar kuriem draugs strādāja, aizveda parādīt Rīgu un vēl kaut kur.

Citādāks ir stāsts par ģimeni, kurā piedzima brūns puisītis. Latviešu sieviete ar afroamerikāni iepazinās ārzemēs, bet pēc kāzām pāris sāka dzīvot Latvijā. Sagaidīja pirmdzimto. Mazulis nebija mulats, bet tumšs.

Lai kur sieviete ar viņu gāja, cilvēki lielām acīm skatījās uz bērnu, salīdzināja abu ādas krāsu.

Sievietei bija nepatīkama tāda uzmanība, jo vairāk – kāds nenocietās un izspēra piezīmi. Droši vien var iemācīties to neredzēt un nedzirdēt, bet, tā kā ģimenei bija mājvieta arī ārzemēs, viņi nolēma aizbraukt.

Nu bērns aug vidē, kurā cilvēku dažādība ir pati par sevi saprotama un izskatam nepievērš uzmanību. Tikai pie Latvijas vecvecākiem viņš atbrauc reti un mammas dzimteni nav iepazinis. Kas zina, varbūt neiepazīs, ja pieaudzis šeit jutīs attieksmi, kas neļauj justies brīvi.

Tieši nepieciešamība pēc iekšējas brīvības uz Skandināviju aizvilināja puisi, kuram, šķiet, tepat Latvijā bija visas durvis vaļā. Komunikabls, ieguvis profesiju, atsaucīgs kolēģiem, pieredzējis pašdarbnieks…

Aizbraucis viņš izvēlējās darbu, par kuru var sacīt – kalpošana.

Nonāca iestādē, kurā dzīvo cilvēki ar autismu. Strādāja un mācījās vienlaikus. Varētu domāt, ka grūtais darbs izsmeļ spēkus, bet notika tieši otrādi – latvietis atrada iespēju arī tur izpausties amatiermākslā, turklāt savā jomā vēl braukt uz pasākumiem citās valstīs. Viņš tur burtiski lido.

Esam satikušies, kad atbrauc apciemot Latvijas radus, un ikreiz dzirdu vienu un to pašu – šeit cilvēki pārāk nomākti un grūti ilgi uzturēties pat starp skolas draugiem.

Visus trīs aizbraukušos Latvija ir zaudējusi, vismaz šobrīd. Cik daudz un kurš iegūtu, ja viņi atgrieztos? Dzīvotu kā ar zobu sāpēm vai apmierināti? Man ir atbilde, bet varu kļūdīties.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.