Liepājas ebreju draudze, fonds ”Liepājas ebreju mantojums”, Liepājas muzejs un Žaņa Lipkes memoriāls 15. decembra vakarā aicina ikvienu liepājnieku un pilsētas viesi uz piemiņas mirkli Līvas kapsētas ebreju daļā. No pulksten 17 līdz 19 cilvēki aicināti apmeklēt Līvas kapsētas ebreju daļu, lai pie Memoriālās sienas Holokausta upuriem noliktu un aizdedzinātu līdzpaņemtās sveces.

Tāpat, pieminot traģiskos notikumus 80 gadus atpakaļ, 17. decembrī vēstures interesentiem tiks piedāvāta tā laika notikumiem veltīta tiešsaistes saruna ar ekspertiem, kuru, sākot no pulksten 17 būs iespējams vērot Žaņa Lipkes memoriāla sociālā tīkla Facebook profilā un interneta vietnē lipke.lv. 

Kurzemes ebreji pilsoņu tiesības ieguva jau 1799. gadā. Viņiem bija tiesības dzīvot pilsētās, turēt savā īpašumā zemi, celt sinagogas un lūgšanas namus, izveidot kapsētas. Liepājā ebreji gadsimtiem bija dzīvojuši blakus citu tautību liepājniekiem, nav bijuši izolēti, nav veidojuši t.s. Ebreju kvartālu vai Ebreju ielu.

1935. gada tautas skaitīšanā Liepājas apriņķī reģistrēti 7202 ebreji, lielākā daļa no tiem – 6897 – dzīvoja pilsētā. 

“Nacisti Liepāju okupēja 1941. gada 29. jūnijā un jau no pirmajām dienām sāka pilsētas ebreju vajāšanu un nogalināšanu. Par masu slaktiņa vietām vispirms kļuva Raiņa parks, laukums ostā pie bākas, teritorija Karostā pie ūdenstoņa u.c,” stāsta Žaņa Lipkes memoriāla pētniece un pedagoģisko programmu kuratore Maija Meiere-Oša.

Tomēr visvairāk ebreju nacisti nogalināja Šķēdē – bijušā Latvijas armijas poligona kāpās. Šo vietu viņi izmantoja arī pilsētas romu, psihoneiroloģisko klīniku pacientu un par komunistiem nodēvēto liepājnieku slepkavošanai gandrīz visu okupācijas laiku. Šeit 1944. gada oktobrī nāvessodu izpildīja arī četru ebreju glābšanā aizdomās turētajam aizputniekam Gerhardam Šusteram.

“Ebreju nošaušanas ”akcijas” organizēšanu 1941. gada nogalē uzticēja Liepājas policijas priekšniekam Dr. Fricim Dītriham. Tieši viņa rīkojumu ar liegumu ebrejiem pamest mājas 15. un 16. decembrī trīs dienas iepriekš bija publicējis tolaik okupācijas spēku kontrolē esošais laikraksts ”Kurzemes Vārds”,” turpina M. Meiere-Oša.

Aresti sākās jau naktī uz 15. decembri. Vācu virsnieki ar latviešu palīgpolicistiem apstaigāja pilsētu, lai arestētu nāvei nolemtos ebreju izcelsmes liepājniekus un aizvestu viņus uz bijušo sieviešu cietuma ēku Tiesu ielā. 

Atmiņās par to dienu notikumiem savos memuāros dalījies 1930. gadā dzimušais liepājnieks Solomons Feigersons, kura ģimeni arestēt ieradās 16. decembrī. ”Bijām apdomājuši dažādus scenārijus, bet slepkavībām gan nebijām gatavi. Tonakt jau bijām devušies pie miera. Naktī atskanēja zvans pie durvīm. Vācu SS virsnieks, kuru pavadīja 5-6 latviešu policisti t.s. šucmaņi, nolasīja mūsu vārdus no iepriekš sagatavota saraksta un lika ātri sataisīties.

Viņi mūs aizveda uz cietumu. Iegājuši cietuma laukumā ieraudzījām, ka esam nolemti. Mums steigšus lika doties uz otro stāvu, nodot visas vērtslietas un atstāt dzīvokļa atslēgas.”

Cietuma pagalms bija ļaužu pilns. Valdīja apjukums, bailes, neziņa. ”Bērni raudāja. Gados vecie cilvēki saprata, ka šī ir viņu pēdējā stundiņa. No rīta cilvēkus formēja ierindās. Bija jāstāv ar seju pret sienu. Ja kāds pakrita, viņu ar gumijas stekiem smagi piekāva apsargi. Sita arī sievietēm un bērniem. Pusdienlaikā pagalmā iebrauca kravas auto. Tajā sadzina sievietes. Viņi rāva tās aiz matiem, sita. Šāds kravas auto ieradās reizi stundā.” 

Todien Feigersoniem izdevās paglābties no aizvešanas uz Šķēdi. Viņus nogalināja februārī. Paglābās tikai 11 gadus vecais Solomons, kuram izšķirošā brīdī patvērumu deva mammas draudzene Anna Ēvele. Kad zēns atlaba no ievainojuma kājā, viņš devās uz Liepājas geto cerībā uzmeklēt vismaz kādu radinieku, draugu vai paziņu. Diemžēl no ģimenes uz to brīdi neviens vairs nebija palicis dzīvs.