Šonedēļ klāt laiks izvēlēties savus pārstāvjus Eiropas Parlamentā, un situācija ar pilsoņu interesi šo mandātu piešķiršanai mūsu zemes politiķiem ir krietni sliktāka.

Pirms pieciem gadiem iecirkņus apmeklēja trešdaļa balsstiesīgo, pirms desmit gadiem – vēl par trim procentpunktiem mazāk.

Iespējams, iemesli jāmeklē pārliecībā, ka, jo notikumi tālāk no pašu sētas, jo mazāk mums tie rūp.

Ir arī citas pārdomas, kas nesekmē piedalīšanos, – esam pārāk mazi, lai kaut ko ietekmētu Eiropā, no mūsu balsīm tāpat nekas nemainīsies un tamlīdzīgi.

Varbūt jāsāk domāt latviski? Neatkarīgi no balsotāju skaita deviņi politiķi tāpat iekļūs Eiropas Saeimas jaunajā sasaukumā.

Skaidrs, ka vārdos visi kandidāti uz Briseli un Strasbūru raujas, lai aizstāvētu savas valsts vai tās pilsoņu, arī atsevišķu grupu intereses.

Taču vēsture pierāda, ka ir vērts investēt iekļūšanā šajā Eiropas Savienības institūcijā, lai tiktu ne tikai pie solīdiem ikmēneša ienākumiem, bet arī pie dāsnas pensijas.

Skaitļos šīs summas izskatās šādi – uz rokas Eiropas parlamentārieši algā saņem aptuveni 7800 eiro mēnesī, bet, pat ja EP nostrādā tikai vienu sasaukumu, tad var rēķināties ar kādu 1300 eiro pensiju. Arī uz rokas.

Un tagad ieslēdzam latvisko dzīvesziņu – skaudību!

Var jau būt vienalga, kāda politiskā spēka pārstāvji brauks strādāt uz Eiropu. Daudziem vēlētājiem maz izsaka labējie, centristi vai kreisie, konservatīvie vai liberālie, rietumnieciskie vai prokrieviskie.

Taču visi saprotam, ko nozīmē, ja algas dienā bankas lietotne telefonā paziņo, ka kontā ieripojuši nepilni astoņi tūkstoši eiro.

Vai gribam, lai šādu algu saņem cilvēki, kuriem vispār nerūp ne mūsu katra atsevišķi, ne visu valsts iedzīvotāju kopumā ņemtu intereses? Kāpēc un par ko?

Par laimi, esam daļa no Eiropas Savienības, nu, tad lai jau vaiga sviedros atstrādā gan algu, gan ceļošanas un dzīvesvietas kompensācijas, arī finansējumu vēlētāju uzņemšanai.

Savulaik viens Latvijas EP deputāts, kurš nesen pats kļuva bēdīgi slavens saistībā ar šķiešanos ar nodokļu maksātāju naudu, stāstīja, ka viens otrs pašmāju sarkankarogotais politiķis par naudu, kas paredzēta, lai tiktos ar vēlētājiem, rīkoja savas jubilejas svinības.

Tipiska homo sovieticus rīcība.

Atsijājot tos, kas ļoti izskatās pēc Kremļa stipendiātiem, alternatīvās realitātes klubiņiem vai vieglas dzīves tīkotājiem, pāri palikušajos politiskajos spēkos var atrast gan pelavu maisus, gan kvalificētus politiķus.

Vairāki no viņiem nav gatavi nolaisties zem pašreizējā algas līmeņa un atgriezties Latvijas politikā, kur ātri var nokļūt vēžu vārāmā katlā.

Tomēr vairāki no viņiem ievalkātajos un ērtajos, turklāt lieki piebilst, ka luksusa klases, Eiropas apavos dejo prasmīgi.

Tagad nopietnāk.

Pirms pieciem gadiem vēl varējām atļauties būt mazliet naivi, bet nu vairs ne.

Ne tikai kara dēļ. Arī ziņojumu dēļ par vēl vienas Latvijas sarkankarogotas eirodeputātes tiešo vadu ar Austrumu specdienestiem.

Mūsu vieglprātība un neiešana uz iecirkņiem šādiem cilvēkiem var palīdzēt uznaglot pat ne vienu, bet vairākus Trojas zirgus, un drīz vien var nākties ar rūgtumu atcerēties, cik gan mēs toreiz labi dzīvojām.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.