Tāpat tikai šajā konkrētajā lietā iesaistītās puses zina, kam un kādas vēstules sūtītas, ja vispār sūtītas, lai informētu atbildīgos par notiekošo.

Taču viens gan secināms – lietai pastiprinātu sabiedrības uzmanību atkal jau pievērsa publikācija vispirms sociālajos tīklos, bet tad arī reģionālajos un nacionālajos medijos, un tad gan instances reaģēja faktiski stundu laikā.

Nu, kā reaģēja – sekoja ierastā retorika par situācijas risināšanu, sarunām, mēģinājumiem noskaidrot situāciju, mēģinājumiem rast risinājumu, mēģinājumiem saprast, kā strādāt, lai nepieļautu šādus gadījumus nākotnē, par padziļinātu pētīšanu, par uzsāktām sarunām un darbu, par informācijas apkopošanu.

Atkārtošos –

saprotu, ka vardarbība skolās ir sensitīvs temats, tomēr gribētos, lai operatīvi sekotu darbi, nevis būtu, kā ierasts, – notiktu process.

Lai arī man netīk aizrauties ar līderu jeb vadoņu citātiem, Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča vieni no līdz šim visvairāk iedvesmojošajiem vārdiem varētu būt pateikti viņa pirmajā pēcvēlēšanu runā Saeimā: “Mums ir jābeidz apsēstība ar procesu, instrukcijām un paragrāfiem un jāorientējas uz rezultātu un atbalstu mūsu līdzcilvēkiem.”

Šos vārdus varētu attiecināt uz daudzām nozarēm un daudziem notikumiem, šķiet, ka arī uz šo.

Spriežot pēc pašu pusaudžu un arī atsevišķu organizāciju paustā,

vardarbības skolās un jauniešu agresijas kopumā ir daudz vairāk, nekā par to dzirdam un lasām publiski.

Tā jau nav, ka mēs, pieaugušie, neko nedarām lietas labā. Notiek šai sāpīgajai tematikai veltītas konferences, un mēs atkal runājam, risinām, padziļināti pētām, mēģinām saprast, skaidrot un rast risinājumus un tā tālāk, un tā joprojām.

Tikai jautājums, vai un cik lielā mērā jauniešus sasniedz reāli darbi, nevis tukšvārdība? Reāli risinājumi, reāla palīdzība, kas bieži vien sitējam vajadzīga ne mazāk par upuri, jo zinām taču, ka

bērni ar destruktīvu uzvedību sauc palīgā un pievērš sev uzmanību.

Būtu vērtīgi, ja dažādu vardarbībai veltītu konferenču rezultātā taptu kas līdzīgs piegrieztnei, proti, procedūrai, ar ko, individuāli pielāgojot, varētu cietušajiem uzreiz palīdzēt, nevis visām institūcijām – no sociālām un pedagoģiskām līdz represīvām – katru reizi no jauna pēc skandāla nonākšanas atklātībā haotiski sākt rosīties un domāt, ko gan tagad darīt.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.