Pēc kāda laika pilsētā viegli varēja identificēt dažādus, savstarpēji pat tieši nesaistītus ļaudis, kuriem mugurā bija viena veida sporta apģērbs.

Šī slepenā kluba nevilšos biedrus vienoja viņu vai viņu radinieku darbavietas nepieciešamība gada beigās apgūt budžeta līdzekļus, iegādājot daudzus jo daudzus sporta tērpus un apavus.

Ja 12 mēnešu laikā iestāde neiztērēja visu tai atvēlēto naudu, tad prāva pārpalikuma gadījumā riskēja ar jūtami mazāku budžetu nākamajā gadā.

Un zaudēt lielu naudu negribēja neviens. Lai gan patiesībā jāraksta – negrib neviens,

jo šis princips, šķiet, joprojām trekniem burtiem ierakstīts jebkuras valsts vai pašvaldības iestādes darbības koncepcijā.

Vismaz tāds iespaids radās, kad sabiedrībai kļuva zināms par Zemkopības ministrijas izveidoto elektroautomobiļu uzlādes staciju tīklu, nelietderīgi izlietojot vairāk nekā divarpus miljonus eiro, ja pat ne visus trīs, ņemot vērā, ka Valsts kontrole faktiski norādīja – šis tīkls ministrijai nebija vajadzīgs.

Neba šis gadījums un ekspremjera Krišjāņa Kariņa lidojumu stāsts ir vienīgie, kas apliecina izšķērdīgu attieksmi pret visas sabiedrības līdzekļiem.

Acīmredzot, kad nauda nonāk ierēdņu rokās, viņi to sāk uztvert kā savu.

Latvijā droši vien būtu sarežģīti vai pat neiespējami realizēt tādu pasaules mēroga zagšanas šedevru kā Krievijas diktatora Putina pils būvniecība, bet arī vietējie cariņi prot padarīt krāšņāku savu un savu tuvinieku dzīvi.

Nesaimnieciskums ir acīs krītoša problēma, bet grūtāk pamanāma, taču, iespējams, vēl nopietnāka valsts budžeta sūce ir atlīdzība valsts uzņēmumu valdēs un padomēs.

Saņemt padsmitu un pārdesmit tūkstošu eiro mēnešalgu nav noziegums, ja runa ir par sekmīgiem, labi pelnošiem privātiem uzņēmumiem.

Ja runa ir par valsts kapitālsabiedrībām, tad

šādas algas valdēs un padomēs jau gadiem izskatās pēc vienkāršas sabiedrības naudas izsūknēšanas.

Kā vārdā? Šeit sabiedrībai versiju ir vairāk nekā atbilžu. Tā ir metode partiju budžeta papildināšanai, tā ir atlīdzība politikas elites veterāniem un pensionāriem, pateicība par labvēlīgu lēmumu pieņemšanu, vienkārši veids, kā palielināt politikas un biznesa smagsvaru ienākumus.

Nesen arī “Latvijas Avīze” rakstīja par neaizstājamiem ierēdņiem, kuri valda, uzrauga un sniedz padomus daudziem uzņēmumiem, tai skaitā Liepājas Speciālajai ekonomiskajai zonai.

Gribas teikt, ka varbūt uzņēmumiem pietiek ar to vadītājiem, kuri atskaitās attiecīgām ministrijām un kurus uzrauga, piemēram, Valsts kontrole, bet noteikti atradīsies spēcīgi pretargumenti, kuri pamatos, kāpēc nepieciešamas valžu un padomju institūcijas.

Uz papīra ideja par valsts norīkotiem uzraugiem valsts iestādēs varbūt izskatās skaisti, jo kādam, protams, jāpieskata valsts manta un nauda. Taču realitātē šī prakse izskatās aizvien sliktāk un sliktāk.

Arī Valsts prezidents, pamanījis, ka kaut kas nav kārtībā, runā par šo algu iesaldēšanu, taču – kāds pārsteigums! – likums, ko prezidents vēlas grozīt, iestrēdzis saskaņošanā.