Nejauši uz ielas satiku ilgi neredzētu klasesbiedreni, un pārrunājām, kas dzīvē jauns. Pastāstīju, ka nedēļas nogalē braukšu uz kādu Kurzemes mazpilsētu, kur tiek organizēta diskotēka ar padomjlaika dīdžeju piedalīšanos.

”Tu brauksi uz diskotēku? Un tur dejosi? Un tev nebūs kauns? Tev, tāpat kā man, – vēl tikai mazliet un būs jau sešdesmit gadu!” patiesā izbrīnā acis iepleš runātāja. Uz mirkli piedzīvoju to sajūtu, kuru sauc ”palikt uz pauzes”. Tad atbildēju: ”Par ko man jākaunas? Gribu un dejoju!”

Protams, ikvienam no mums gadi iet tikai uz priekšu, nevis atpakaļ. Mūžīgi jaunam un možam nav lemts būt nevienam.

Novecošanās notiek ar katru jaunu dienu, stundu, minūti, bet – vai tāpēc jāsēž kaktā, jāraud un jāaizliedz sev jebkāds prieks?

Šī gada sākumā Latvijā veiktā aptaujā konstatēts, ka bailes no novecošanās piedzīvo 40 procenti ļaužu. Visvairāk no jaunības baidās atvadīties nevis gados vecāki cilvēki, bet tie, kas sasnieguši pilngadību un līdz 30 gadu vecumam.

Ak, ja viņi zinātu un pieņemtu, ka dzīve ir brīnišķīga un turpinās arī pēc 30 gadu sasniegšanas! Vai gadu skaits pasē tiešām liecina par vecumu? Protams, ne!

Vairāk nekā 60 procenti no visiem aptaujātajiem pārliecinoši atbildēja, ka jūtas jaunāki par saviem gadiem. Nav noslēpums, ka tā saucamās vecuma robežas ir krietni nobīdījušās. Acīmredzot ne jau bez iemesla mūsdienās par sociāli rīcībspējīgiem uzskata vīriešus un sievietes līdz 65 gadiem.

Vēl viens iemesls, kas lauž iesīkstējušos stereotipus par vecumu, ir fakts, ka cilvēka mūžs pakāpeniski kļūst garāks, sasniedzot 80, pat 90 gadus. Jā, mirst arī jauni ļaudis un tie, kam 40, 50 un 60 gadu.

Pētījuma galvenais secinājums – joprojām mūsu sabiedrībā valda diezgan stingra pārliecība un stereotipi, kas ir jauns cilvēks (gadu skaita ziņā), bet kas – vecs.

Ļoti daudzi tikai tāpēc, ka pasē vairs nav 30, paši atsakās no izklaidēm, karjeras, izglītošanās un mīlestības.

Ja mēs katrs tagad klusībā sev pajautātu un godīgi, bez uzspēles atbildētu, kā jūtamies – jauni vai veci –, atbildes būtu visdažādākās, bet ne jau līdz šim nosvinēto dzimšanas dienu skaits būtu galvenais iemesls vecuma vai jaunības sajūtai.

Man patīk kādas antropoloģes ieteikums, kura cilvēkam jebkurā vecumā iesaka uzdot sev tikai vienu jautājumu: vai tā dzīve, kuru es dzīvoju, tiešām ir mana? Vai to nosaka visdažādākie sabiedrībā pieņemtie stereotipi un ”pareizības modeļi”?

Varbūt tiešām nebraukt uz to diskotēku? Šis jautājums šķita aktuāls tikai divas sekundes. Braukšu gan! Zinu, ka gaidāmajā pasākumā es nebūšu tāda viena ”savos gados”, būs tiešām daudzi. Tāpat kā būs vēl vecāki par mani un arī krietni jaunāki.

Labi, ka plānotajā deju vakarā nav vecuma ierobežojumu, piemēram, ieeja tikai no 18 līdz 50 gadiem!

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.