liepajniekiem.lv
Izraēla bieži mēdz atsaukties uz vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu un Torā aprakstītajiem notikumiem.
Savā ziņā tur rodama kvintesence tam, kas ebreju tautai ļāvis izturēt neskaitāmos tai uzliktos pārbaudījumus.
Ja atgriežamies ebreju un arābu ciltstēva Ābrama jeb atbilstoši jūdaisma tradīcijai Abrahāma laikos, tad saskaņā ar 1. Mozus grāmatu Ābrams izglāba savu brāļadēlu Latu pēc tam, kad viņu bija sagrābuši iebrucēji.
Jau kopš tiem laikiem ebreju tradīcija ir piešķīrusi visaugstāko vērtību gūstekņu izpirkšanai.
Tas ir arī ebreju kopienas saliedētības avots tūkstošgadēs, lai nekad nepamestu tos, kas ir sagrābti, kaut vai tikai tāpēc, lai viņus pienācīgi apbedītu.
Kā tas izskatās mūsdienās? 2006. gadā palestīniešu teroristu grupējums “Hamās” Gazā sagūstīja Izraēlas karavīru Giladu Šalitu.
Pēc pieciem gadiem viņu atbrīvoja apmaiņā pret vairāk nekā 1000 palestīniešiem, vairumā teroristiem.
Vienošanās, kuru apstiprināja premjers Netanjahu, paredzēja arī pērnā gada 7. oktobra slaktiņa sarīkotāja Jahjas Sinvara atbrīvošanu.
Šādi divi atskaites punkti tagad ir Izraēlas debašu centrā par to, kas notiks tālāk Gazā.
Plašajās demonstrācijās Telavivā, kas notika vienlaikus ar sešu nogalināto ķīlnieku bērēm, premjerministram tika pieprasīts piekrist pamiera līgumam, lai panāktu citu ķīlnieku atbrīvošanu, piekāpjoties vienai no “Hamās” pamatprasībām – viņi vēlas izraēliešu atkāpšanos no zemes joslas, kas pazīstama kā Filadelfi koridors un kas atdala Gazu no Ēģiptes.
Netanjahu atteicās, uzstājot, ka Izraēlas spēki tur paliks, un solot “nepakļauties spiedienam” šajā jautājumā.
Un šoreiz man pat vairs nešķiet, ka Izraēlas premjers savu valdību un amatu tur augstākā vērtē par savu tautiešu ciešanām.
Šoreiz šim lēmumam ir racionāli apsvērumi, kas nekādi nav saistīti ar Izraēlas politiskajām aizkulišu cīņām.
Pirmkārt, augstākais attaisnojums karam, ir novērst tā atkārtošanos. Izraēla jau ir zaudējusi simtiem karavīru pēdējā gada cīņā, kuras mērķis ir sakaut “Hamās”.
Bojā gājuši arī tūkstošiem nevainīgu palestīniešu, un simtiem tūkstošu cietuši tādēļ, ka “Hamās” ikvienu Gazas iedzīvotāju turējis par ķīlnieku saviem fanātiskajiem mērķiem. Un
“Hamās” spēja uzsākt šo karu un cīnīties tajā, tikai pateicoties drošai loģistikas piegādes līnijai zem Gazas robežas ar Ēģipti.
Izraēlas kontrole pār Filadelfi koridoru to lielā mērā aptur.
Atteikšanās no tā jebkādu iemeslu dēļ tagad principā pamestu pusratā to, par ko Izraēla ir cīnījusies, atstātu palestīniešus arī turpmāk “Hamās” valdīšanā un diezgan droši garantētu, ka līdzīgs karš galu galā tiks izcīnīts vēlreiz.
Daudzi Netanjahu kritiķi, tostarp viņa aizsardzības ministrs Joavs Galants, norāda, ka ķīlnieku glābšana ir svarīgāka par jebkuru citu apsvērumu un ka Izraēla vienmēr var atkarot koridoru, ja “Hamās” neizpildīs savu pamiera darījuma daļu. Vai arī tad, ja izraēlieši uzskatīs, ka viņu drošība atkal ir apdraudēta.
Bet tas tā nestrādās: tiklīdz Izraēla pametīs Gazu, starptautiskais spiediens, lai tā tur neatgrieztos, būs milzīgs. Un arī “Hamās” gādās, lai visi Izraēlas centieni atgūt koridoru būtu pēc iespējas asiņaini gan izraēliešiem, gan palestīniešiem.
Patiesībā jau ar šiem riskiem vien vajadzētu būt gana, lai nosvērtu Izraēlas tālākās rīcības morāles svarus.
Dilemmas emocionālais centrs ir atlikušie 95 ķīlnieki, no kuriem 60, domājams, joprojām ir dzīvi.
Viņu ciešanas ir milzīgas, tāpat kā viņu ģimeņu ciešanas gandrīz gada garumā. Jebkuram cilvēkam jājūt viņiem līdzi šajā nožēlojamā situācijā. Taču līdzjūtība nevar aizstāt taisnīgumu.
Izraēlieši, galvenokārt ķīlnieku ģimenes, beidzamos 11 mēnešus ir pavadījuši, ciešot no iepriekš pieminētā izraēliešu karavīra Šalita apmaiņas darījuma rūgtajām un paredzamajām sekām, kuras tika radītas, pateicoties intensīvam sabiedrības spiedienam viņu atbrīvot.
Laba sabiedrība būs gatava darīt visu iespējamo, lai glābtu vai izpirktu gūstekni neatkarīgi no tā, vai tiek veiktas riskantas militāras operācijas vai pārmērīgi liela izpirkuma maksa.
Tomēr ir jābūt arī ierobežojumiem, ko jebkura sabiedrība var atļauties maksāt.
Viena ķīlnieka dzīvības vai brīvības cena nevar būt cita dzīvība vai brīvība – pat ja pirmo mēs saucam vārdā, bet otrās vārdu vēl nezinām.
No morāles viedokļa tam vajadzētu būt visai elementāri.
Un, lai ko kāds domātu par Netanjahu un viņa politiku, sašutuma smagumam vispirms vajadzētu krist nevis uz viņu, bet gan uz “Hamās”.
Pagājušajā nedēļā teroristi publicēja video, kurā redzama vēlāk noslepkavota ķīlniece – 24 gadus vecā Īdena Jerušalmi, kura ierakstā stāstīja savai ģimenei, cik ļoti viņa to mīl.
Tas bija vēl viens cinisks un grotesks sadisma akts no grupējuma, kas izliekas, ka runā visu palestīniešu vārdā. Un šāds grupējums nav pelnījis pamieru, lai varētu atgūt spēkus.
Arī Krievija jau cenšas pasauli iežēlināt ar savu karavīru ciešanām (un to dara, piemēram, ar filmu “Krievi karā”, kas sazin kādu apsvērumu dēļ iekļuvusi Venēcijas kinofestivāla programmā), bet pauzi karā tā izmantotu, lai atjaunotu spēkus un ar jaunu sparu mestos virsū saviem kaimiņiem.
Nē, šādi spēki ir pelnījuši tādu pašu vēstures pelnu kaudzi kā nacisti, “Al Qaeda” un “Islāma valsts”.
Ir viedoklis, ka Izraēlai tomēr vajadzētu slēgt vienošanos, atgūt ķīlniekus, atvilkt elpu un… sākt gatavoties nākamajam karam. Piemēram, Libānā.
Bet jāatceras, ka kari kļūs arvien ļaunāki un biežāki, īpaši tiem, kuri tos neuzvarēs.
ASV prezidents Džo Baidens pagājušajā nedēļā izteicās, ka Netanjahu nav darījis pietiekami daudz, lai panāktu vienošanos par palestīniešu teroristu grupējuma “Hamās” sagūstīto ķīlnieku atbrīvošanu. Iespējams, daļa taisnības viņa teiktajā ir.
Netanjahu paveiktais noteikti vērtējams neviennozīmīgi, un to pierāda plašie un skaļie iebildumi pret viņa politiku, ko pauž demonstranti Izraēlas pilsētu ielās.
Bet te nu gribas pajautāt pašam Džo – vai ASV ir darījušas pietiekami, lai novērstu tādas traģēdijas, kādas Krievija pagājušajā nedēļā sarīkoja Poltavā, Ļvivā un citās Ukrainas pilsētās?
ASV sabiedrotā statuss ikvienai valstij sniedz zināmu drošības sajūtu, bet reizēm šī drošība šķiet mānīga un tāda, kas darbojas tikai diplomātiskajos kuluāros.
Latvijā
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Valdība piedāvā izmaiņas nodokļos.
Latvijā nokritis Krievijas militārais drons.
Sākas jaunais mācību gads.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Satiksmes ministram Kasparam Briškenam pārmet izgāšanos komunikācijā.
Pasaulē
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Grupējums “Hamās” noraida pamiera noteikumus.
Mongolija neuzdrošinās arestēt Krievijas diktatoru.
Plašas pārmaiņas Ukrainas valdībā.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu saņem pārmetumus par ķīlnieku atbrīvošanā paveikto.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
