liepajniekiem.lv
Demokrātija nav tas pats, kas vairākuma diktatūra. Šo vienkāršo un it kā pašsaprotamo tēzi gadās piemirst, piemēram, tiem, kas putām uz lūpām kliedz, ka neviens nemācīs Saeimas deputātus, kā tiem jāstrādā, tos taču ir ievēlējusi tauta un tādēļ viņu pieņemtie likumi ir tautas vairākuma izpausme.
Tas, ka daļa šo kliedzēju kontingenta pārklājas ar to sabiedrības daļu, kas pirms pieciem gadiem brēca par Kariņa–Levita režīmu un tautas apspiešanu pandēmijas vārdā, laikam jau pats par sevi nebūtu nekas īpašs, ja ne fakts, ka arī toreiz Krišjāņa Kariņa valdību bija apstiprinājuši un Egilu Levitu prezidenta amatā ievēlējuši tautas vēlēti parlamentārieši.
Iedomāsimies, ka brīvās un godīgās vēlēšanās 51 procents vēlētāju ievēl parlamentu, kura apstiprinātā valdība pēc tam vienu procentu vēlētāju nosūta iznīcināšanai nāves nometnēs, jo tie pieder kādai nīstai minoritātei. Vai tas būtu demokrātiski? Es ceru, ka atbilde ir pašsaprotams “nē”.
Problēma slēpjas ne jau apstāklī, ka genocīdam būtu nepieciešams vēl kāds īpašāks vairākums, kas būtu spēcīgāks par minēto 51 procentu.
Jo nav tā, ka gadījumā, ja valdība saņem 60, 75 vai pat 99 procentu vēlētāju atbalstu, nāves nometnes kā ar burvju mājienu pēkšņi kļūst demokrātiskas.
Demokrātija nav sistēma, kurā jebkāds vairākums var nolemt iznīcināt sev netīkamas minoritātes. Demokrātija paģēr stingri nospraustas varas robežas.
Varam pamēģināt citādi – iztēlosimies, ka 51 procents vēlētāju izvēlas parlamentu, kas atņem balsstiesības pārējiem 49 procentiem. Nu, vai kaut vai tikai vienam procentam no tiem. Vai tas izskatās demokrātiski?
Skaidrs, ka arī šoreiz atbilde ir “nē”, un tam nav nekāda sakara ar skaitļiem un proporcionalitāti. Balsstiesību atņemšana politiskajiem sāncenšiem likvidē vienu no būtiskākajiem demokrātijas stūrakmeņiem.
Ja kādam liekas, ka es te zīmēju pārāk apokaliptisku un tikai fantastikas darbos iespējamu ainu, man jāatgādina, ka nedaudz modelētā veidā mēs šādas situācijas jau esam piedzīvojuši, tādēļ bažīgu mani dara tas, ka šāds piemērs diemžēl atrodas iespējamības robežās arī 21. gadsimtā.
Hitlers tikai dažus mēnešus pēc tam, kad bija nācis pie varas demokrātisku vēlēšanu ceļā, sāka sūtīt ebrejus un komunistus uz koncentrācijas nometnēm.
Protams, lielākā daļa vēsturē pieredzēto uzbrukumu demokrātijai ir daudz smalkāki. Vladimirs Putins, Viktors Orbāns, Redžeps Tajips Erdogans izmantoja demokrātiju, lai tiktu pie varas, bet pēc tam šo varu izmantoja, lai demokrātiju grautu.
Erdogans reiz esot teicis:
“Demokrātija ir kā tramvajs. Tu brauc tajā, līdz sasniedz savu galamērķi, un tad tu izkāp.”
Nākamgad būs parlamenta vēlēšanas, un laikā, kad visā pasaulē plaukst un zeļ populisma sērga, par valsts nākotni es reizēm jūtos nobažījies.
Termins “populisms” atvasināts no latīņu valodas vārda populus, kas nozīmē tauta. Populisti it kā pieturas pie demokrātijas pamatprincipa, ka “tauta” ir vienīgais likumīgas politiskās varas avots, bet kaut kādā sev vien saprotamā veidā no tā izsecina, ka vienai partijai vai tās līderim vajadzētu monopolizēt visu varu.
Tas sākas ar populistu apgalvojumu, ka viņi ir vienīgie, kas pārstāv tautu.
Ja vēlēšanās uzvar nevis populisti, bet kāda cita partija, tas, viņuprāt, nozīmē, ka vēlēšanas ir nozagtas vai arī cilvēki ir maldināti balsot tādā veidā, kas nepauž viņu patieso gribu.
Daudziem populistiem tā ir patiesa pārliecība, nevis tikai politisks manevrs. Pat, ja viņi iegūst tikai nelielu daļu balsu, viņi turpina uzstāt, ka ir vienīgie likumīgie tautas pārstāvji.
Visa šī pamatā ir uzskats, ka tauta nav vis zināms daudzums ļaužu no miesas un asinīm, kam ir dažādi uzskati un intereses, bet gan mistisks kopums ar vienotu gribu – “tautas gribu”.
Esam jau redzējuši šāda uzskata galējo izpausmi – “Viena tauta, viena valsts, viens vadonis”. Jā, jā, tas pats Hitlers.
Un sāncenši tiek raksturoti kā “svešie”, kā “elite”, pat ja šiem sāncenšiem ir ievērojams vēlētāju atbalsts.
Pēc vācu politikas filozofa Jana Vernera Millera domām, noteicošā populisma iezīme ir apgalvojums, ka viņi vienīgie pārstāv tautu un ka ikviens, kurš viņiem nepiekrīt – valsts ierēdņi, minoritātes, citi vēlētāji –, vai nu cieš no viltus apziņas, vai arī patiesībā nemaz nepieder pie tautas.
Tieši tādēļ populisms ir tik bīstams. Lai gan demokrātijā tauta ir vienīgais varas avots, tauta nav kaut kas viengabalains un tai nevar būt kaut kāda mistiska vienotā griba.
Bet populisti kā visas tautas pārstāvji apgalvo arī, ka tauta ir ne tikai politiskās varas avots, bet vispār vienīgais visas varas avots.
Būdami pašpasludināti tautas pārstāvji, populisti cenšas monopolizēt ne tikai politisko varu, bet arī visu citu veidu varu, un pārņemt savā kontrolē plašsaziņas līdzekļus, tiesas un universitātes. Kaut kur redzēta aina, vai ne?
Baidos, ka gads līdz vēlēšanām būs skarbs, un diez vai šī gada laikā mēs piedzīvosim negaidītu izpratnes uzplaukumu, kas vēlētājiem ļaus izdarīt secinājumus un prast atpazīt populistus, kas visu politisko un pat sabiedriskās dzīves procesu noreducē līdz cīņai par varu un uzurpē tautas gribu kā vairogu šajā svētajā karā.
Stambulas konvencijas denonsēšanas virzītāji apgalvo, ka tautas vēlēts parlaments ir tiesīgs pieņemt tādus lēmumus, kādus vēlas. Bet diemžēl viņi piemirst, ka pat parlamenta vairākums nedrīkst pilnīgi visu.
Populismam ir raksturīgi sociālo mijiedarbību saprast tikai kā cīņu par varu. Visos līmeņos, sākot ar medijiem un beidzot ar valsts iestādēm.
Un, caur šādu primitīvu prizmu raugoties, varbūt patiešām var noticēt, ka konvencija ir tikai līdzeklis, kā palīdzēt pie varas nonākt dabā neeksistējošu dzimumu pārstāvjiem un panākt tautas izmiršanu.
Šajā pār mēru vienkāršotajā skatījumā diemžēl ir kaut kas tik pievilcīgs, kas šo vēstījumu, kas iepriekš jau veiksmīgi ticis izmantots populistu kampaņās citās Austrumeiropas valstīs un kura izcelsme acīmredzami saistīta ar Kremļa propagandas meistariem, padara pārdodamu vēlētājiem.
Latvijā
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Saeima sāk skatīt valsts budžeta projektu.
Saeima atbalsta opozīcijas un ZZS virzīto Stambulas konvencijas alternatīvu.
Iedzīvotāji sašutuši par trīs suņu nošaušanu Bauskas novadā.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Finanšu ministrs Arvils Ašeradens nodod Saeimai izskatīšanai nākamā gada valsts budžeta likumprojektu.
Pasaulē
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Grupējums “Hamās” atbrīvo 20 vēl dzīvos izraēliešu ķīlniekus.
Eiropas Komisija piedāvā aizsardzības plānu, kā atturēt pretinieku un reaģēt uz agresiju.
ASV notiek plaši protesti pret Trampa politiku.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
ASV prezidents Donalds Tramps Baltajā namā tiekas ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
