Sociālo tīklu vietnēs, kas saistošas vecākiem, ik pa laikam tiek aktualizēts apraksts par “grāvi” starp bērnudārza beigšanu un 1. klases uzsākšanu. Dažiem tas ir pat pārāk nepārvarams. Tā saucamās vadlīnijas neiet kopā ar realitāti, jo līmenis skolā tiek sagaidīts daudz augstāks. Mūsdienās 1. klasē ābeces periods nav paredzēts.

Diskusijas ir karstas, dzirksteles lec, jo taču gribas, lai bērnam, aizejot uz skolu, veiktos un viņš visam tiktu līdzi. Lai uzkrautās slodzes dēļ viņam nebūtu jākrīt panikā, jāraud, jāpārdzīvo, jādusmojas.

Runāt par to var un noteikti vajag, bet es pievienojos kādas mammas paustajam, ka, kamēr tiek meklēti risinājumi (ja tiek), pašu sirdsmieram ir vērtīgi katru vakaru kaut dažas minūtes aicināt bērnu palasīt, jo treniņš dod rezultātus.

Gaidīt, ka tekoši iemācīs lasīt bērnudārzā vai pēc tam skolā, šķiet, nebūs gudra doma.

Kāpēc akcentēju lasīšanu? Tāpēc ka tas ir pamatu pamats, arī matemātikā uzdevums vispirms jāizlasa, lai uzzinātu, ko no tevis prasa, un tas pats arī pārējos mācību priekšmetos.

Ilze Dzene, platformas dzene.com autore, skolotāja, četru bērnu mamma kādā no saviem ierakstiem atzinusies, ka paļaušanās par visiem 100% uz bērnudārzu, ka iemācīs meitai lasīt, bijusi liela kļūda, ko viņa pati sauc par vienu no lielākajiem grābekļiem, uz kuriem uzkāpusi kā jaunā māmiņa.

Rezultātā atvase sešarpus gados vēl neprata lasīt. “Grupiņā ir 24 bērni, un telpā ir tikai viena audzinātāja. No pulksten 15.30 vecāki sāk nākt pakaļ saviem bērniem, un grupas darbs tiek nemitīgi iztraucēts, jo vecāki grib parunāt ar audzinātāju, samaksāt par ekskursiju, pajautāt vēl citus simts jautājumus.

Mans grābeklis bija 100% paļaušanās: gan jau audzinātājas mani pabrīdinās, ja mana meita nelasīs, nerēķinās utt. Bet tā nav!”

Vecāku iesaiste ir ārkārtīgi svarīga, atzīst arī sākumskolas pedagoģe, ar ko man nesen bija ļoti saturīga saruna, un daļa no tās būs lasāma nākamajā žurnālā “Liepājas Vēstules”.

Strādāt ar bērnu, lai attīstītu viņā prasmes un zināšanas, nevajag baidīties, un noteikti to nevajag uztvert tā, ka nozogat viņam bērnību – laiku rotaļām utt. Bērns dabiski mācās jau no pirmās dienas, kad piedzimst.

Ja palūkojas uz dzīvi tādā kā nogrieznī, tas, ko bērns izdara no nulles līdz vienam gadam, ir vienkārši fenomenāli. Tas vien parāda viņa spēku un spēju mācīties.

“Bērna potenciāls dabiski mācīties ir milzīgs, un līdz septiņu gadu vecumam viņš ir visuzņēmīgākais mācīties,”

intervijā sacīja pedagoģe. Un viss, kas ir pēc tam, ir reprodukcija.

Grūti būs astoņgadīgo nosēdināt pie galda un trenēt lasīšanu, ja ir vēlme pēc dzīves baudīšanas. Tāpēc, tiklīdz jūtat, ka bērns izrāda interesi par burtiem vai cipariem, vienalga, divu, trīs, četru gadu vecumā, dodiet viņam, cik vien spējat. Un māciet dažādos veidos – rakstot smiltīs, spēlējoties ar kastanīšiem, pupiņām un citiem palīglīdzekļiem, jo pēc tam atgūt zaudēto būs grūti.

Ko piebilst? Neesmu eksperte par šo tēmu, bet aicinu ieklausīties pedagogu sacītajā.

Lūk, vēl viens atbilstošs komentārs, kas varbūt aizķer: “Ja bērnam 1. klases gaitas uzsākot, vecāki kaut 20 minūtes veltītu lasīšanai, rakstīšanai un rēķināšanai, viņi par to radītu interesi saistībā ar ikdienas lietām, piemēram, bērns veikalā varēs izlasīt, kas tā par preci, utt. Var palūgt, lai iedod pienu no ledusskapja un parāda derīguma termiņu. Ai, cik daudz ikdienā vecāki var bērnu labā darīt!”

Jā, diennaktī ir tikai 24 stundas, daudz kas jāpaspēj, bet tomēr… Lai telefons paliek nepaņemts, gan citā brīdī tas noderēs, lai iegūtu kādu minūtīti sev.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.