Vai šis mirklis, kad esam izgājuši tumšā vakara pastaigā pludmalē un viņi viens otru baida, tēlojot briesmoņus, būs tas, kas paliks atmiņā? Vai varbūt kēksiņu cepšana, gatavojoties nākamās dienas Miķeļdienas tirgum? Vai atkal ciemošanās pie manas mammas, ko esam iedēvējuši par lauku omi, un spēlēšanās ar viņas mazo, enerģisko sunīti?

Bet varbūt tas būs mirklis, kad, braucot ar automašīnu, pilsētā pamanījām staigājam lapsu? Rotaļas mājās, pasākumi dārziņā, tikšanās ar radiem un izbraukumi ar ģimeni? Kas būs tas, kas noglabāsies dziļi viņu prāta failos un, esot lieliem, izlēks, atgādinot par piedzīvoto?

Man ir atmiņas no bērnības, bet ne no laika, kad biju viengadniece, divgadniece vai trīsgadniece. To gan nezinu, kas tolaik piedzīvots, varbūt izjūtu līmenī.

Atmiņas ataust ļoti dažādas, pa kādam spilgtākam notikuma uzplaiksnījumam – nedaudz vēlāk, kad biju lielāka.

Reizes, kad ar māsām neprātīgi par kaut ko plūcāmies, tas, ka skolā ļoti garšoja makaroni ar dārzeņiem, pavasara krosa sacensības kaut kur tuvējā rajonā, pēc kurām sporta skolotāja mani sabučoja, jo labi nostartēju, šļākšanās ar ūdens pudelēm, izmirkstot pilnīgi slapjai un paredzot mammas dusmas, klasīšu spēlēšana, lēkāšana ar gumiju, kaimiņdārzā noplūktas zemenes vai ābola apēšana…

Raibu raibās ainiņas, kas veido siltu sajūtu par mazām dienām un acīmredzot izraisījušas lielāku emocionālu pārdzīvojumu.

Cik patīkama ir atgriešanās siltajos vasaras vakaros: mamma slauc govi (ko tā arī nekad neiemācījos, lai kā mēģināju!), mēs basām kājām bizojam pa pļavu, rotājam raglopa atstātu pļeku, ko izdekorētu smilgām un puķītēm saucām par kūku vai torti, bet noslēgumā – spainis ar siltu pienu, ko turpat padzerties.

Es par savu bērnību nedomāju kā par nez kādu laimīgo zemi.

Netrūka nopietnu nebūšanu ģimenē, neērtību, skumju, pārdzīvojumu. Arī tas viss bija. Bet man apkārt, par laimi, bija atbildīgi pieaugušie, kas visu nokārtoja, un man nebija jārisina lielo cilvēku problēmas.

Un tagad, kad dzīvē ir melnās un pelēkās svītras, viss nenotiek, kā gribētos vai izsapņots, naivi atkal gribas būt bērnam, lai kāds cits stājas pretī baiļu, stresa, satraukuma, nenoteiktības viļņiem, kas nebeidz velties pāri…

Manī aizķēries kāda sacītais, ka mēs nekļūdāmies, tā visa ir mūsu pieredze. Lieliska motivācija virzīties uz priekšu! Un tas arī pārrauj prātā atkārtot brīžus, kad esi izgāzies, bijis neveikls, nepraša, piedzīvojis stulbu situāciju, par ko jānosarkst.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.