Bet tā nebija… Atceros, ka pēc pirmā bērniņa piedzimšanas mani pārņēma nevis prieks un laime, kā piederētos, bet skumjas, un es nesapratu savas izjūtas.

Tikai daudz vēlāk, lasot “māmiņu literatūru”, secināju, kas varēja būt par pamatu ieslīgšanai bīstamajā zonā, kas var novest līdz pēcdzemdību depresijai.

Būt par mammu nevar sagatavoties. Nav iespējams tā pa īstam iejusties mammas lomā un saprast, ko nozīmē būt mammai, ja vien mazā kūniņa nav kopā ar tevi ārpus punča un nesākat dzīvot kopā – ik dienu, ik stundu, ik sekundi.

Neviena izlasītā grāmata, influencera video nevar radīt patieso ainu.

Patiesībā, bēbītim piedzimstot, tevis vairs nav.

Pēkšņi tev ir atņemts miers, iespēja būt ar sevi tad, kad tas nepieciešams, viss pazīstamais un drošais mainījies. No daudz kā ir jāatsakās, jo ir kāds cits, kura vajadzības ir svarīgākas par tavējām.

Ikdiena ir piepildīta pārbaudījumiem, bez lieliem atelpas mirkļiem, bez mierpilnām nakts stundām. Un to pieņemt ir ļoti grūti. Zaudētā brīvība saraudina, piepilda galvu ar tumšām domām, nomāc… Kur esmu es?

Traģiskā ziņa par pazudušo mammu un miruša zīdainīša atrašanu automašīnā mani “atsvieda” par daudziem gadiem atpakaļ. Nebiju aizmirsusi šīs izjūtas, ko aprakstīju.

Nenosodu un neaizstāvu, vien jūtu līdzi un saprotu.

Diskusijas par to, ka jaunajām māmiņām ir nepieciešams lielāks atbalsts pēc mazulīša piedzimšanas, ir absolūti vietā.

Arī es parakstījos par portālā manabalss.lv uzsākto iniciatīvu, ko rosina fonds “Mammamammai.eu”, – “Emocionāls un praktisks atbalsts grūtniecībā, dzemdībās un pēcdzemdību posmā”.

Patlaban ir tā, ka visi starmeši pievērsti jaundzimušā veselībai un attīstībai, bet svarīgi ir veltīt mirkli arī mammai, kura visbiežāk to nevienam nelūgs. Bet

pašai nereti ir grūti atpazīt un skaidri definēt, kas ar mani notiek, kā es jūtos.

Sievietes uzliek pārāk lielas gaidas pret sevi kā mammu, pret mazuli, pret ikdienas dzīvi, lielā mērā pateicoties tam, ko pieprasa sabiedrība un sociālie tīkli, – lai mēs būtu visu varošas, visu paspējošas, ar skaistu ārieni, tīru māju, saskanīgām attiecībām, augstāko izglītību, visu laiku rāptos uz augšu pa karjeras ceļu, ideālu darbu un ienākumiem utt.

Tiek uzlikts tik daudz, tik liels spiediens, un, ja nekas no tā nesanāk,

viss brūk un jūk, iestāsta, ka tu neesi pietiekami laba un kā māte – izgāzusies.

Nezinu, kā pati tomēr nenonācu līdz pēcdzemdību depresijai. Bērniņš auga, tikām galā ar zīdaiņa posmu, un mainījās arī izjūtas. Bet pēc pirmā bērniņa piedzimšanas es būtu vēlējusies just atbalstu.

Atceros, cik ļoti stresoju par to, ka bērniņš nepieņemas svarā. Es nepratu viņu pareizi pielikt pie krūts! Pārgājām uz maisījumu.

Piedzimstot otrajam bērniņam, biju gudrāka un uzmeklēju dūlu, par kuras vizītēm pati arī maksāju. Man izdevās atvairīt izmisuma un nevarības sajūtu. Bez atbalsta komandas tas būtu ārkārtīgi grūti.

Aicinu – ja zini kādu jaunu māmiņu un tēti, pajautā, kā viņi patiesībā jūtas, un neapstājies pie vienkārša: “Viss ir okei. Ir labi, mēs esam laimīgi.” Pajautā, kā viņi patiešām jūtas. Ieklausies un sadzirdi!

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.