Patlaban labojos – un šogad divreiz tikos ar Valsts asinsdonoru centru. Starp asins nodošanas reizēm jāievēro pilnu deviņu nedēļu intervāls.

Kādēļ kļuvu par asins donoru, īpaša iemesla nebija. Vienkārši gribēju izdarīt ko labu. Tāpat vien. Varbūt nostrādāja lasītais vai dzirdētais, cik tas ir nozīmīgi.

Ziedojot vienu asins devu, iespējams izglābt pat trīs cilvēku dzīvības!

No manis paņem vien 450 ml asins un vēl 30 ml pārbaudei.

Kam asinis izmanto? Jaunajām māmiņām, ja nepieciešama asins pārliešana, plašus un smagus apdegumus guvušajiem, autoavārijās cietušajiem, asins vēža slimniekiem un vēl daudziem citiem.

Vai tam vajag drosmi? Es teiktu, ka jā, jo sirds nemelo.

Brīdī, kad gaidi rindā, tā pukst tik spēcīgi un stipri, ka šķiet, tūlīt izlēks no krūtīm. Un tā katru reizi.

Palikt uz vietas liek donoru smaidošās sejas pēc labi padarītā darbiņa. Ikviens dodas prom pacilātā un labā garastāvoklī, jo nekas traks jau tas nav.

Briesmīgākais droši vien ir adatas dūriens. Taču blakus nepārtraukti ir Valsts asinsdonoru centra personāls, sekojot līdzi procesam, pajautājot, kā jūties. Uzmanība ir simtprocentīga.

Ja tas kādu motivē, tad bez labi padarīta darba izjūtas pienākas arī kompensācija par ziedojumu, vēl ir padomāts par dažādiem bonusiņiem un papildu brīvu dienu, ko izmantot uzreiz vai pievienot ikgadējam atvaļinājumam.

Šis process tiešām nav tik sāpīgs un ilgs. Ja vajag iedrošinājumu, interneta vidē atrodami daudzu asins donoru pieredzes stāsti.

Piemēram, Jāzepa: “Gandrīz pirms sešiem gadiem piedzīvoju pirmo, vienlaikus baismīgāko un skaistāko dienu savā dzīvē. Skaistāko, jo kļuvu par tēti meitiņai. Baismīgāko – ja nebūtu asins donoru, man nebūtu nedz sieviņas, nedz meitiņas.

Šobrīd man aug jau divas burvīgas princeses, kuras pēc otrajām dzemdībām būtu palikušas bez mammas.

Šo notikumu iespaidā ātri vien sapratu, kāda ir patiesā asins donoru vērtība. Tā ir dzīvība kādam citam! Un nu esmu regulārs asins donors.”

Te vēl viens – Sintijas – stāsts: “Nav lielākas sajūsmas, laimes, prieka, adrenalīna, oksitocīna, sauciet, kā gribat, nav dziļākas izjūtas par to, ka tevi pēc ļoti ilga laika palaiž vienu kabinetu tālāk un tev beidzot ir ļauts palīdzēt vēl vismaz trim līdzcilvēkiem, jo mēs visi esam vienā asinsritē.

Mani nomāca domas, ka esmu nederīga, ka nespēju savu ķermeni turēt godā tā, lai tas palīdzētu citiem cilvēkiem dzīvot, jo ilgāku laiku nedrīkstēju būt donore. Bet es to paveicu, kopā ar izcilu ģimenes ārsti, un man deva iespēju būt noderīgai arī šādā veidā.

Uzklausiet – tas nav ne baisi, ne sāpīgi, tas ir tikai un vienīgi pozitīvu sajūtu aptverts mirklis.

Jums, kuriem ir šāda privilēģija nodot asinis, izmantojiet to, jo ticiet, tas jums nāks tikai par labu – kā fiziski, tā emocionāli. Nav labākas izjūtas par to, ka tu glāb trīs cilvēku dzīvības.”

Ir, protams, reizes, lai cik liela būtu vēlme, tas tomēr nav iespējams un netiek atļauts. Taču tas neattur cilvēkus darīt labu.

Arī Kalvi, kurš pastāsta: “Pavisam nesen man tuvu cilvēku izglāba mediķu profesionalitāte un donoru nodotās asinis. Un es sapratu, ka pateicībā par to man ir jāizdara labs darbs, lai arī citu tuviniekus mediķi varētu izglābt.

Aizgāju nodot asinis, bet manas vēnas esot par šaurām, un tāpēc ziedot asinis nevarēju. Sākumā dusmojos, bet tad nolēmu, ka tā to atstāt nevaru un man ir jānoorganizē asins donoru diena, lai kāds cits var nodot asinis un izglābt kādam dzīvību.”

Un Kalvis to arī paveica, lai visiem, kuri to vēlas, būs iespēja nodot asinis.

Rakstot šo sleju, negaidu, ka mani sauks par malaci, mana vēlme nav gūt atzinību. Es rakstu, lai pamudinātu. Tāds mērķis ir arī citiem, kas dalās savos stāstos.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.