Viņai ir arī savs skatījums, kādēļ tā: “Visi ir pārdeguši, nav atbalsta personāla, ģimenes ir izšķīdušas, vērtību sistēmas nekonkrētas, pilnīgs apmulsums un apātija. Vistrakākais ir tas, ka šajā kroplajā situācijā nav izaugsmes un progresa. Ģimeņu, kurās diskutē ar bērniem, ir maz.”

Mobings Latvijas skolās ir nopietna problēma, ko apliecina šovasar vecāku organizācijas Mammamuntetiem.lv veiktās aptaujas dati – deviņi no desmit bērniem tiek apcelti vai redz, ka mobingu piedzīvo citi.

Veidojot publikāciju par skolēnu attiecību nežēlīgo pusi un iedziļinoties arvien vairāk, izglītības nozares speciālistiem jautāju, ko darīt?

Nevar taču būt tā – ja nekas nestrādā, upuriem teiksim vienkārši: “Pacieties!”

Daudzu uzklausīto pieredzē tā arī ir – uz skolu iets ar apziņu, ka kaut kad jau to pabeigšu un tad tas beigsies. Bērni nav jutuši vajadzīgo atbalstu vai palīdzību, paliekot ar sajūtu, ka pārējiem tas neinteresē.

“Noteikti nē, tā jau būtu vardarbības legalizēšana,” kategoriski uz manu jautājumu atbildēja kāda pedagoģe, kas savā ziņā iepriecināja, jo tas nozīmē, ka skolotājiem, vismaz kādai daļai, tomēr nav vienalga un reakcija uz bērnu ciešanām ir.

Taču instrumentu, lai cīnītos, nav daudz, un tie iet uz riņķi, iesaistot plašu amplitūdu darbinieku: klases audzinātāju, sociālo pedagogu, psihologu, vecākus, direktorus un tādas institūcijas kā policiju, bāriņtiesu, sociālo dienestu utt.

Tomēr dažkārt daudz produktīvāk par cīņu konkrētajā skolā ir izglītības iestādi nomainīt – izņemt bērnu no toksiskās vides, tā rīkojušies daudzi vecāki.

Sava bērna dēļ ģimenes pat pārceļas uz pavisam citu pilsētu, jo cīņa ir gara, mokoša, bet bērnība pārāk īsa un bērna psihiskā veselība svarīga.

Jaunajā skolā bērnam tiek ieteikts uzsākt gaitas pēc psihologa konsultācijām. Jāpalīdz jaunajā skolā sevi citādāk pozicionēt, jāceļ pašapziņa, jāizprot cēloņi, lai atkal nenonāktu upura lomā.

Vai aiziešana iemāca, ka problēmas nav jārisina, bet no tām jābēg? Šāds komentārs, izlasīts internetā, godīgi sakot, uzsit asinis.

Piekrītu mammai, kas pretī rakstīja piemēru: “Ja vīrs sit sievu, neviens taču nesaka sievai, tev jāmācās viņu nolikt pie vietas. Pat ja viņa panāks, ka vīrs viņu nesitīs un nebūs vardarbīgs, cīņa nekad nenovedīs pie harmonijas un normālām attiecībām.”

Aiziešana bērnam iemāca, ka ne vienmēr ir jācīnās un ne vienmēr vieglākais ceļš ir nepareizs.

Psiholoģe Ieva Leja-Andersone uzver, ka bērnam ir ļoti būtiski sajust, ka viņš ar saviem vecākiem un pedagogiem ir kā viena komanda ar vienu mērķi, palīdz cits citam tikt galā arī ar grūtām emocijām un situācijām un ka vienmēr ir iespējams rast risinājumu.

Man aug bērni, viens jau ir skolnieks, un, protams, šī tēma mani uztrauc, iezogas domas par to, vai netiek darīts pāri, tādēļ dienas izskaņā ar uzvedinošiem jautājumiem cenšos uzzināt, kā ir gājis vai nav kādas problēmas. Paranoiski? Varbūt, bet labāk ir turēt roku uz pulsa.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.