Ir zudušas skolas lietas, jo kādam licies smieklīgi tās ”pa kluso” paņemt un paslēpt, tai skaitā mugursomu jau tad, kad pēc stundām jādodas mājās. Man tiešām bija bail no vecāko klašu zēniem! Kad nācās viņiem doties garām, visbiežāk sekoja kāds nejauks komentārs vai vienkārši tups uzrēciens. Yes, izdevās mazu meiteni nobaidīt! Un smieklīgi gan pašam, gan klasesbiedriem.

Es šādās reizēs vēlējos, kaut man būtu vecāks brālis, kas visus noliktu pie vietas, bet man bija tikai māsas.

Šķiet, visvairāk pāridarījumu, kas tiešām sāpīgāk atbalsojās manī pašā, piedzīvoju vidusskolā, – no mazās lauku skolas pārejot uz pilsētas. Tā taču bija pavisam cita pasaule! Šeit iepazinu atstumtības, vientulības sajūtu, bet ne no klasesbiedriem, ar klasi man paveicās. Nebija tādas atklātas nepatikas izrādīšanas.

Negatīvisms bija no skolasbiedriem – gan augstāko klašu, gan zemāku. Man nebija modernu drēbju, staigāju ”omīšu” brillēs. Atceros, skolā bija sistēma, ka virsdrēbes jānodod garderobē un tajā nedēļā dežurējošā klase izsniedza numuriņu.

Kā jums šķiet, cik forša varētu būt sajūta, ka skolēns, kurš stāv un pieņem pārējo drēbes, neņem tavu, viņaprāt, ”pretīgo, smirdīgo” pufaiku?

Stāvi un nelaimīgi gaidi, pastiepis rokā, bet viņš ignorē, sniedzas un ņem ikvienu, kas stāv aiz tevis.

Bija dienas, kad, pārejot mājās, pie sevis nelaimīgi čukstēju: ”Es negribu iet uz skolu!” Tur jutos neiederīga, īpaši neglīta, nevērtīga. Tolaik, pirms 20 gadiem, es nemācēju aizvainojumus tvert viegli, ar smaidu un no sērijas ”mani tas neuztrauc”. Biju vēl tikai pusaudze, viegli sāpināma, īpaši jūtīga.

Jā, protams, ļoti daudz kas ir atkarīgs no personības. Manī nebija pašpārliecinātības, es biju kluss, kautrīgs bērns, ar labu sirdi. Vecajā skolā droši vien būtu ko stāstījusi savai klases audzinātājai, bet jaunajā vietā izlēmu visu paturēt pie sevis, neko neteicu arī mammai.

Es īsti arī nezināju, kā ar to dalīties, kā atklāties, un, visticamāk, pieņēmu, ka nekas no tā tik un tā nemainīsies.

Pašai vien ar to jātiek galā, un savām ciešanām redzēju galu – bija jānolauž vien nieka trīs gadi.

Novembrī sarunājoties ar ”Latvijas lepnuma” balvas ieguvēju, liepājnieku Danielu, kurš stipri cietis no saviem vienaudžiem, man bija viegli saprast, par ko viņš runā. Man ir ļoti žēl, ka Danielam nācās piedzīvot pat fizisku uzbrukumu un to, ka citi stāv apkārt, noskatoties, kā tevi sit. Nevis steidz palīgā, bet ar telefoniem filmē un vēro notiekošo.

Mobinga veidi ir dažādi, bet visi ir vienlīdz sāpīgi un pazemojoši. Lai arī kādi esam – atšķirīgāki ārējā izskatā, klusāki, ar mierīgāku temperamentu, izolētāki, ar invaliditāti utt. –, nevienam nav tiesību tādēļ apsmiet, iekaustīt, ļauni izjokot, pazemot.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.