Agrita Maniņa
"Kurzemes Vārds"
Daba iekļūst ķermenī
Cilvēki veselības stiprināšanai mežu izmanto gan profilaktiskos, gan terapeitiskos un rehabilitācijas nolūkos. Katram meža veidam (lapu koku, jauktam vai skujkoku) ir sava specifika, kas veicina veselību.
Īpaši tīrs gaiss atvieglo elpošanu, vēsums rada mundrumu, cauri zarotnēm krītoša gaisma uzlabo garastāvokli, bet kopumā augi un augsne ir labvēlīgi psihei.
Pastaigām mežā ir ietekme uz cilvēka fizisko un mentālo veselību – tās mazina stresa līmeni, trauksmi, uzlabo imunitāti un kopējo pašsajūtu,
norāda ģimenes ārste Ilze Aizsilniece.
Viņa min, ka Tokijas Universitātes slimnīcā “Nippon Medical School” veikts pētījums, kurā analizētas imūnās šūnas cilvēkiem pirms un pēc ilgākām pastaigām mežā.
Visiem pētījuma dalībniekiem novērots, ka asinīs palielinās tā dēvēto NK (natural killers) šūnu skaits. Šīm šūnām ir būtiska loma pretvēža aizsardzībā.
Citā pētījumā izrādījies, ka cilvēkiem pēc pastaigām mežā vai pilsētas parkos samazinās asinsspiediens.
“Galvenie priekšnoteikumi labai veselībai ir kustības, emocionālais līdzsvars, svaigs gaiss un sabalansēts uzturs, un to visu mēs varam atrast mežā,”
saka I. Aizsilniece.
Pasaulē arvien plašāku popularitāti iegūst meža terapija – veselību veicinošas aktivitātes un pastaigas mežā.
Šī terapija ienāk arī Latvijā, un savus pakalpojumus sāk piedāvāt meža terapijas praktiķi, meža veselības treneri, gidi.
Lai kā nodēvēti, viņi ir tie, kas ved citus mežā un palīdz veidot kontaktu ar dabu. Iešanas temps ir ļoti lēns – no 500 metriem līdz pusotram kilometram stundā.
Terapeitisku relaksāciju, cilvēkam dziļi iegremdējoties meža atmosfērā, sauc par meža peldēm. Prakse, kas uzlabo un stiprina garīgo un fizisko labsajūtu, aizsākusies Japānā, kur pazīstama ar nosaukumu širin-joku.
Meža peldes nav tas pats, kas pārgājieni vai vienkārša pastaiga mežā.
Iešanas temps ir lēns – no viena līdz trim kilometriem stundā. Cilvēki iet, uzmanīgi vērojot un izsmaržojot apkārtni, izbaudot vēju. Koncentrējas uz dabasskatiem, skaņām, faktūrām, smaržām un garšām – viņi peldas dabā.
“Mēs varam ņemt piemēru no japāņiem, bet varam arī mācīties no mūsu senčiem, kuri daudz laika pavadīja dabīgā vidē un mežā.
Domāju, ka mūsdienās bieži nenovērtējam fantastisko iespēju doties mežā, kas Latvijā ir pieejams ikvienam. Nav daudz pasaules valstu ar tik lielām mežu teritorijām, kur var brīvi pārvietoties un atpūsties,” uzsver I. Aizsilniece.
Ātrāka iešana trenē sirdi
Apgalvojuma pareizību, ka mežs ir nozīmīgs cilvēka veselībai, īpaši plaušu sistēmai, jo tas ražo daudz skābekļa, apstiprina Dienvidkurzemes novada pašvaldības Veselības aprūpes centra Ārstu palīgu nodaļas vadītāja Agrita Driviņa.
Tiem, kas sirgst ar plaušu kaitēm, pa mežu būtu jāstaigā vairāk, sevišķi pa priežu audzēm.
Veselīgi iedarbojas jau pašas pastaigas, jo tās ir kustēšanās dabā. Mediķe vēl piekodina – jo vairāk staigā, jo labāk katram pašam.
Tikpat ieteicama ir arī skriešana, un nav nozīmes, vai skrien ar konkrētu mērķi kā orientierists, kas meklē kontrolpunktus, vai vienkārši tāpat.
“Mežs ir skābekļa oāze, un tajā nevienam nevajadzētu būt slikti.
Uz mežu var droši vest bērnus ratiņos, var iet kā veci, tā jauni cilvēki. Varbūt dažiem nepatīk kāda koka smarža, piemēram, ievziedu aromāts, bet nav jau krūmam jāstāv klāt. No attāluma tas neko sliktu nenodarīs,” pauž A. Driviņa.
Viņa iesaka piedomāt arī par iešanas tempu, jo tam var būt nozīme.
“Jo gaita ātrāka, jo vairāk tas ir kardiotreniņš. Sirds jātrenē tāpat kā jebkura muskuļu grupa, tā jāstiprina ar kustībām, bet var iet arī lēnāk un dabu baudīt emocionāli, dziļi ieelpojot un izelpojot.”
Cilvēkam palaikam nepieciešams attīrīt domas, atslēgties no ikdienas rūpēm, un mežs var būt lielisks palīgs.
“Taču ne visi to var, kāds varbūt ieiet mežā un turpina domāt pavisam ko citu,” A. Driviņa uzskata, ka tas, kā cilvēks jūtas mežā, atkarīgs no katra paša – cik daudz viņš zina par meža spējām, kā tās izprot un uztver.
“Koki, tāpat kā cilvēki, ir ļoti dažādi. Ir teorija, ka, piemēram, pieglaužoties pie ozola, var smelties spēku. Vai tas tā ir, es nezinu, bet saka jau, ka katram kokam ir kaut kāda aura.
Man liekas, ja cilvēks tam tic, tad viņam arī paliek labāk.”
Uz mežu gājējiem feldšere atgādina, ka jāapģērbjas atbilstoši laikapstākļiem. Ja vēsā laikā rokas, kājas nosals, bez sekām tas nepaliks, tāpat jāskatās, lai nesamirktu apavi.
Aizņemti cilvēki, kuriem grūti atrast laiku braukšanai uz mežu, var pastaigāties parkos.
“Mums Kalētos ir ļoti laba vieta – meža parks “Priediens”, kur speciāli izveidotas pastaigu takas. Vienlaikus tur var daudz ko apskatīt,” A. Driviņa iesaka relaksējošu vietu savas dzīvesvietas tuvumā.
Pieredze
Vieta, kur meditēt
Vecpilniece Līga Maskalāne:
– Es dabā eju savā brīvajā laikā vismaz divas trīs reizes nedēļā. Man nav konkrēta maršruta – kurā virzienā dvēsele liek, tur eju.
Tāpat attālumu nosaka sajūtas. Ir bijis, ka noeju divus kilometrus, un ir dienas, kad nostaigāju padsmit kilometru. Tā ir mana terapija, es koncentrējos uz elpošanu.
Staigāšanas ritmu dabā noteica kovida laiks. Tad bija vienalga, kādi ir laikapstākļi, gāju tik un tā, jo gribējās svaigu gaisu un kustības.
Ir brīži, kad aizeju uz mežu meditēt.
Tur, protams, ir atšķirīgas sajūtas. Šobrīd skatu piesaista koki, kas salapo, viss, kas plaukst.
Mežam ir savas skaņas, ko lielākoties rada putni. Dzirdu dzeguzi, lakstīgalu, tā dzīvo tepat zem mūsu logiem. Pogo, līdzko vakari paliek siltāki, no rītiem vispār pasakaini vītero.
Iespēju relaksēties daba sniedz visapkārt, bet ir cilvēki, kas ne mežu redz, ne putnus dzird. Kāda kuram uztvere.
Es domāju, tas vairāk saistīts ar cilvēka mentālo apziņu – jo viņam tā dziļāka, jo vairāk saskata un saklausa.
Padomi
– Sākumā izmēģini meža peldi labi pazīstamā apvidū, lai neapmaldītos. Arī tāpēc, ka ir vērtīgi atpazīt to, ko parasti nemaz nepamani vai uzskati par pašsaprotamu.
– Ņem nelielu mugursomu, lai pietiek vietas ūdens pudelei un dažām uzkodām. Var noderēt arī neliela sega vai paklājiņš.
– Ieteicams ģērbt laikapstākļiem atbilstošu, ērtu apģērbu, kas piemērots pastaigām un sēdēšanai, vilkt ērtus apavus. Vēlams līdzi paņemt vieglu virsjaku, ko var uzģērbt, ja apsēžoties kļūst vēsi.
– Var noderēt blociņš un rakstāmais, lai piefiksētu redzamo, dzirdamo, savas izjūtas.
