liepajniekiem.lv
Kā jau varēja paredzēt, tieša rezultāta sarunām tā arī nebija – klasiķa vārdiem runājot, izdomāja, ka derētu vēl padomāt, lai noorganizētu nākamās sarunas. Bet ar tām sarunām viss nemaz nav tik vienkārši, kā pirmajā mirklī varētu šķist.
Mēdz teikt, visi kari beidzas ar sarunām, taču reti kad šāda veida sarunās agresors pie sarunu galda pieprasa teritoriju, kuru patiesībā nemaz nekontrolē. Tieši šādi patlaban rīkojas Krievija.
Parasti karojošās puses apspriež, kuri militārie ieguvumi uzskatāmi par paliekošiem, bet kuri tomēr tiks atcelti.
Kremļa diktators Vladimirs Putins visu laiku ir pieprasījis vairāk teritoriju, nekā viņa armija spējusi iekarot trīsarpus gadu laikā kopš pilna mēroga iebrukuma sākuma.
Samitā ar Trampu Aļaskā Putins, šķiet, parādīja tādu kā piekāpšanos: viņš joprojām prasa vairāk zemes nekā kontrolē, bet mazāk nekā iepriekš. Tomēr šeit “mazāk” joprojām ir “vairāk”.
Apspriežot sarunas un to iespējamo iznākumu, pavīdējis arī tāds jēdziens kā “apmainīšanās ar teritorijām”.
Ja papēta, kas ar to domāts, redzam, ka tas patiesībā ir Putina piedāvājums paņemt gabalu Ukrainas apmaiņā pret solījumu nedraudēt ar vēl lielāka gabala atņemšanu. To gan parasti nesauc par apmaiņu. To sauc par izspiešanu.
Un kas tad ir teritorija? Tā nav tikai kontūra kartē. Tās ir pilsētas un ciemi, kur joprojām dzīvo cilvēki – pat pie frontes līnijas, pat tagad, kara ceturtajā gadā.
Pirms pilna mēroga iebrukuma divu Ukrainas pilsētu, uz kurām pretenzijas pieteicis Putins, – Kramatorskas un Slovjanskas – iedzīvotāju skaits bija attiecīgi 200 un 100 tūkstoši.
Grūti pateikt, cik iedzīvotāju tur palicis tagad – daļa noteikti aizbēga, daļa ieradās no okupētajām teritorijām, daļa gāja bojā.
Bet to skaits, visticamāk, joprojām ir desmitos tūkstošu mērāms.
Prasīt šo zemju atdošanu Krievijai nozīmē vai nu pakļaut šos cilvēkus Krievijas okupācijai, kas citur nāk komplektā ar nāvessodiem bez tiesas, apcietinājumiem un spīdzināšanām, vai arī piespiedu kārtā viņus pārvietot.
Abos gadījumos tas būtu noziegums – noziegums, kurā Tramps prasa Zelenskim kļūt par līdzdalībnieku.
Vēsture gan mums māca, ka tas nav nekas jauns. 1945. gada februārī PSRS, ASV un Lielbritānijas vadītāji tikās Jaltā – tobrīd PSRS, vēlāk Ukrainas pilsētā, tagad Krievijas okupētajā Krimā –, lai vienotos par Otrā pasaules kara izbeigšanu.
Cita starpā Staļins gribēja iegūt Kuriļu salas. Franklins Rūzvelts un Vinstons Čērčils piekrita, ka padomju puse tās var ņemt. Tās gan piederēja Japānai, bet tās bija iespējams paņemt.
Pusgadu vēlāk padomju karaspēks ar nozīmīgu ASV militāro atbalstu salas ieņēma un japāņu iedzīvotājus deportēja. Padomju karaspēks šim uzbrukumam bija trenējies Aļaskā.
Šī militārā operācija sākās 1945. gada 18. augustā – tieši 80 gadus pirms Tramps tikās ar Zelenski Baltajā namā.
Putins, kuram patīk vēsture un kurš jau gadiem kultivē ideju par otro Jaltas konferenci, noteikti apzinās šīs vēsturiskās paralēles.
80 gadus pēc Jaltas starp Japānu un Krieviju joprojām nav miera līguma. Otrā pasaules kara beigas šīm divām valstīm nekad nav oficiāli iestājušās, jo Japāna nav atteikusies no Kuriļu salām.
Visi kari var beigties ar sarunām, bet ne visas sarunas beidz karus.
20. gadsimts piedāvā vēl vienu piemēru teritorijas izspiešanai. 1938. gadā Hitlers pieprasīja Sudetu apgabalu – Čehoslovākijas daļu, kur mita daudz vāciešu. Britu premjers Nevils Čemberlens vienojās par šīs teritorijas atdošanu, pat neiesaistot Čehoslovākiju.
Šo sarunu “mērķis” bija drošība un miers pārējai Eiropai. Taču nepilnu gadu vēlāk Hitlers iebruka Polijā un sākās Otrais pasaules karš. Tas bija pēdējais agresijas karš Eiropas kontinentā līdz Putina iebrukumam Ukrainā.
Hitlers apgalvoja, ka karo miera vārdā.
Kad 2014. gadā Krievija anektēja Krimu, Putins būtībā atkārtoja līdzīgu runu, paziņojot, ka arī viņš esot spiests rīkoties, un “mēs vēlamies, lai Ukrainā valdītu miers un saskaņa”.
Un te nonākam pie drošības garantijām. Iepriekšējo reizi, kad Zelenskis Baltajā namā tās pieminēja, viņu teju vai padzina.
Šoreiz Tramps atzina, ka jebkuram miera līgumam jāparedz drošības garantijas Ukrainai; pat apgalvoja, ka Putins esot piekritis, ka tādas nepieciešamas. Bet kādas tās varētu būt?
Putins ir teicis, ka Ukraina ir vēsturisks pārpratums, ka nepastāv ne ukraiņu nācija, ne ukraiņu valoda.
Kā vispār var garantēt drošību valstij, kurai blakus ir kodolvalsts, kas uzskata, ka šai valstij nevajadzētu eksistēt?
Vienīgā ticamā atbilde būtu dalība NATO vai līdzvērtīgā aizsardzības aliansē. Tā būtu vienošanās, kas uzliktu par pienākumu Rietumu sabiedrotajiem aizstāvēt Ukrainu ar visiem pieejamiem līdzekļiem.
Putins konsekventi norādījis, ka šāda vienošanās pati par sevi esot viņa kara “galvenais cēlonis”. Līdz ar to var droši apgalvot, ka Putins atteiksies no jebkuras vienošanās, kas nozīmētu reālu drošības garantiju Ukrainai.
Tramps pēdējā laikā ar apskaužamu regularitāti apgalvo, ka pirmajos septiņos mēnešos prezidenta amatā viņš esot atrisinājis sešus karus.
Ar kariem, par kuru atrisināšanu viņš nopelnus pieskaita sev, šķiet, ir domāti konflikti starp Kongo Demokrātisko Republiku un Ruandu (maz pierādījumu, ka tas tiešām būtu beidzies), Ēģipti un Etiopiju (tas pats), Indiju un Pakistānu (maz pārbaudītu liecību par ASV iesaistes nozīmīgumu), Kosovu un Serbiju (serbi noliedz, ka būtu gatavojušies karam pret Kosovu), Kambodžu un Taizemi (ASV atbalstītās sarunas noveda pie pamiera, bet ne pie konflikta izbeigšanas), kā arī Izraēlu un Irānu (Tramps apgalvo, ka novērsis kodolkaru, bombardējot Irānas kodolobjektus).
Ak jā, un vēl jau konflikts starp Armēniju un Azerbaidžānu, kur iesaistītās puses tiešām ieradās Baltajā namā, lai parakstītu vienošanos. Sanāk pat septiņi. Bet tajā pašā laikā neviens.
Latvijā
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Izvēlēts jaunais “airBaltic” vadītājs.
LIZDA gaida lēmumus par pedagogu algu pieauguma grafiku.
Skolotāju tur aizdomās par tiešsaistē pastrādātiem dzimumnoziegumiem pret bērniem.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Bēgļu glābējai Ievai Raubiško pirmās instances tiesa piespriež sabiedriskos darbus.
Pasaulē
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Baltais nams neatsakās no cerībām panākt miera vienošanos starp Krieviju un Ukrainu.
Izraēla mobilizē rezervistus un gatavojas Gazas ieņemšanai.
Ukraina sekmīgi izmēģina tālas darbības rādiusa raķeti.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis turpina meklēt drošības garantijas.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
