liepajniekiem.lv
Tikmēr ir vairāki iemesli, kādēļ ir būtiski lietas saukt īstajos un pareizajos vārdos. Arī tādā sensitīvā jautājumā kā Tuvo Austrumu konflikts.
Tur notiekošo nebūtu pareizi dēvēt par genocīdu. Mums jau ir gana bēdīga pieredze ar šī jēdziena nelietīgu valkāšanu nesenās koronavīrusa pandēmijas laikā, kad genocīdam pielīdzināja gan aicinājumus vakcinēties, gan pulcēšanās ierobežojumus.
Un arī tagad laiku pa laikam dažādi grūtdieņi sociālajos tīklos žilbina ar spēju genocīdu saskatīt gan nodokļu iekasēšanā, gan satiksmes noteikumu pārkāpēju tvarstīšanā, gan arī vienkārši faktā, ka Latvijā pie varas ir liberāldemokrātiski noskaņoti spēki.
Terminam “genocīds” – vārdam, kas radīts tikai pagājušā gadsimta 30. gados, – ir jāsaglabā īpaši baisā nozīme, un to nedrīkst lietot vieglprātīgi jebkurā situācijā, kas mums nepatīk.
Šī vārda ļaunprātīga lietošana apdraud mūsu spēju laikus atpazīt īstos genocīdus, kad tie patiešām notiek.
Tādēļ brīžos,
kad dzirdu vai lasu, ka gluži nopietni ļautiņi – gan komentētāji, gan politiķi un pat akadēmiķi – runā par genocīdu Gazas joslas kontekstā, man kļūst skumji.
Karš Gazā ir jāpārtrauc, par to šaubu nav. Turklāt to reizi par visām reizēm jāpaveic tādā veidā, kas garantē, ka tas vairs nekad neatkārtosies.
Nosaucot to par genocīdu, mēs neko nepanākam šī mērķa sasniegšanai – mēs tikai samaitājam nozīmi jēdzienam, ko nevajadzētu banalizēt.
Gan jau daļa runātāju patiešām tic apgalvojumam par genocīdu, tomēr šo terminu arī apzināti izmanto antisemīti, lai pielīdzinātu mūsdienu Izraēlu nacistiskajai Vācijai.
Šāda retorika iedrošina jaunu naida vilni pret ebrejiem.
Ne tikai pret pašreizējo Izraēlas valdību, par kuras darbību ir daudz jautājumu un ļoti maz ilūziju, bet arī pret jebkuru ebreju, kurš atbalsta Izraēlu, – piekarot birku “genocīda atbalstītājs”.
Izraēlas nīdēji šādu taktiku piekopj gadiem. Apsūdzība genocīdā ir šī paša kursa turpinājums.
Vispār jau genocīds ir juridiski precīzs termins, kas ANO konvencijā par genocīdu tiek definēts kā “nodoms pilnībā vai daļēji iznīcināt kādu nacionālu, etnisku vai reliģisku grupu vai rasi”.
Genocīds nenozīmē vienkārši “pārāk daudz civiliedzīvotāju nāvju” – tā diemžēl ir gandrīz ikviena kara realitāte.
Tas nozīmē vēlmi iznīcināt kādu cilvēku kategoriju tikai tāpēc, ka viņi pieder šai kategorijai.
Nacisti un viņu sabiedrotie iznīcināja ebrejus holokaustā, jo viņi bija ebreji; Srebrenicas iedzīvotājus nogalināja tādēļ, ka viņi bija musulmaņi. Uzskaitījumu var turpināt ilgi.
Savukārt fakts, ka Otrā pasaules kara laikā gāja bojā vairāk nekā miljons vācu civiliedzīvotāju un tūkstošiem tika nogalināti baisajās Hamburgas un Drēzdenes bombardēšanās, padarīja viņus par kara upuriem, bet ne par genocīda upuriem.
Sabiedroto mērķis bija sakaut nacistus, jo viņi ievilka Vāciju karā, nevis iznīcināt vāciešus tikai tāpēc, ka viņi bija vācieši.
Genocīda piesaucēji norāda uz postošo situāciju Gazā un atsaucas uz dažiem Izraēlas politiķu izteikumiem, kuros Gazas iedzīvotāji tiek dehumanizēti un solīts viņiem brutāli atriebties.
Bet dusmīgi komentāri pēc grupējuma “Hamās” 7. oktobra slaktiņiem nebūt nav tas pats, kas Vanzē konference, kurā tika runāts par galīgo risinājumu ebreju jautājumam.
Nav nekādu pierādījumu, ka pastāvētu Izraēlas plāns tīši nogalināt Gazas civiliedzīvotājus,
kaut arī Izraēlas militāras operācijas par humānām arī nevar nosaukt.
Protams, postījumi Gazā ir milzīgi. Ir pamatoti jautājumi par to, kādus paņēmienus karā izmanto Izraēla.
Ir jārunā par nesakārtoto pārtikas sadales sistēmu, ko tā cenšas izveidot, lai atņemtu grupējumam “Hamās” kontroli pār pārtikas piegādēm.
Un reti kura armija vēsturē ir devusies karā un kāds no tās karavīriem nebūtu pastrādājis kara noziegumus. Tas attiecas arī uz Izraēlu.
Taču neveiksmīgi humānās palīdzības mēģinājumi, impulsīvi karavīri, kļūdaini trāpījumi vai atriebes pilni politiķu izteikumi nav genocīds.
Tie raksturo karu tā ierasti traģiskajās izpausmēs.
Neparasti šajā karā ir tas, cik ciniski un noziedzīgi karot izvēlas “Hamās”.
Ukrainā, kad Krievija uzbrūk ar raķetēm vai artilēriju, civiliedzīvotāji slēpjas pazemē, bet Ukrainas armija paliek virszemē un cīnās. Gazā ir pretēji:
“Hamās” kaujinieki slēpjas tuneļos, bet neļauj tajos patverties civiliedzīvotājiem.
Loģiski, ka tas apgrūtina Izraēlas kara mērķu sasniegšanu: atgūt savus ķīlniekus un iznīcināt “Hamās” gan kā militāru, gan kā politisku spēku, lai Izraēla vairs nekad netiktu pakļauta tādam apdraudējumam kā 2023. gada 7. oktobrī.
Šie divi mērķi bija un joprojām ir pilnīgi pamatoti – un nogalināšana Gazā beigtos, ja “Hamās” vienkārši atdotu ķīlniekus un kapitulētu.
Varbūt izklausīsies skarbi, bet apgalvojumā, ka Izraēla veic genocīdu Gazā, ir acīmredzama disonanse.
Proti: ja Izraēlas valdības nodomi un rīcība patiešām būtu vērsta uz Gazas iedzīvotāju iznīcināšanu, tās rīcība būtu daudz sistemātiskāka un postošāka.
Jo nav jau tā, ka Izraēlai trūktu spējas nodarīt daudz lielākus postījumus.
Tā varētu bombardēt bez iepriekšējiem brīdinājumiem tā vietā, lai regulāri aicinātu Gazas iedzīvotājus evakuēties no apdraudētajām zonām.
Tas nav arī tāpēc, ka Izraēla atturētos rīkoties bargāk ķīlnieku dēļ, kas joprojām atrodas Gazā.
Tiek uzskatīts, ka Izraēlas izlūkdienestiem ir diezgan laba izpratne par to, kur ķīlnieki tiek turēti, un tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc, ar traģiskiem izņēmumiem, no Izraēlas uguns ir gājis bojā samērā maz ķīlnieku.
Tāpat Izraēlai netrūkst atbalsta. ASV prezidents Donalds Tramps izteicies, ka visiem Gazas iedzīvotājiem būtu jāpamet teritorija, un vairākkārt brīdinājis, ka
“Gazas ellē viss uzsprāgs”, ja “Hamās” neatdos ķīlniekus.
Vārdi jālieto tā, lai netiktu sagrozīta to sākotnējā nozīme. Nevienā brīdī es nesaku, ka cilvēku nāve karā ir kaut kas normāls un pieņemams. Bet, pat runājot par tik prātam grūti aptveramām tēmām kā karš un nāve, derētu pieturēties pie jēdzienu sākotnējās nozīmes.
Citādi mēs iekulsimies, filozofa Ludviga Vitgenšteina vārdiem runājot, valodas spēlēs – ja sāks jukt, kurā spēlē konkrētais vārds tiek lietots, mēs riskējam ar pārpratumiem un strīdiem, kas patiesībā būs tikai valodas nesaskaņas.
Latvijā
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Valdībā uzklausa ziņojumu par demogrāfiskās politikas attīstību.
Valsts drošības dienests saņem pieteikumus no pašvaldību vadītājiem pielaidēm valsts noslēpumam.
Aiztur personu par spridzināšanas draudu sūtīšanu izglītības iestādēm.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Labklājības ministram Reinim Uzulniekam jāmeklē kompromisi izdienas pensiju jautājumā.
Pasaulē
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Protestu dēļ Ukrainā piebremzē pretkorupcijas iestāžu reformas.
ASV un ES vienojas par muitas tarifiem.
Ukrainas un Krievijas sarunas bez īpašiem rezultātiem.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
ASV prezidents Donalds Tramps izvairās no iesaistīšanās tā dēvētajā Epstīna lietā.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
