liepajniekiem.lv
Rietumu sabiedrotie kaļ Ukrainas drošības garantiju plānus karadarbības iespējamās pārtraukšanas gadījumā. Taču notikumu gaita neliecina, ka pamiers vai miers būtu īstenojams 2025. gadā.
Pirms nepilna 31 gada ASV prezidents Bils Klintons, uzrunājot Ukrainas Augstāko Radu, sacīja: “Pateicoties Ukrainas parlamentam, kodolkara draudi ir novērsti un ir likti pamati miera laikmetam ar jūsu kaimiņiem. Es atbalstu jūsu parādīto drosmi. Amerika atbalstīs jūs, jūsu neatkarību, teritoriālo integritāti un reformas.”
Kopš 2014. gada šajā uzrunā, protams, liekami daudzpunkti, jautājuma zīmes, izsaukuma zīmes… Jo katrs no Klintona apgalvojumiem tika pilnībā apgāzts jau 20 gadus kopš šīs uzrunas jeb Budapeštas memoranda parakstīšanas.
Kodolkara draudi ir nevis novērsti, bet atkal atvērti, miera pamati ar kaimiņiem Baltkrieviju un Krieviju ir nevis iecementēti, bet sagrauti, un
ASV nevis atbalsta Ukrainas neatkarību un teritoriālo integritāti, bet sarunās ar Putinu sāk iztirgot ukraiņu zemi…
Lūk, tik skaidri un skaudri izskatās Augstākās Radas toreiz akceptētais “drosmīgais” lēmums. Tas patiesībā bija spriedums ukraiņu tautas šodienas ciešanām.
90. gadu vidū Eiropa ticēja, ka ceļš uz demokrātiju ir nenovēršams, ka pat Krievija, neraugoties uz savu vēsturiski nepārprotami agresīvo un imperiālistisko dabu, neatgriezeniski ir mainījusies tik ļoti, ka tai var vienkārši nodot Ukrainas, Kazahstānas un Baltkrievijas rīcībā esošos kodolieročus.
Memoranda parakstīšanas brīdī Ukraina bija valsts ar trešo lielāko kodolarsenālu pasaulē.
Te tev nu bija. Ja reiz tā bija kļūda, tad pirmām kārtām ASV un Lielbritānijai, kas bija galvenās memoranda parakstītājas, otrām kārtām Francijai un Ķīnai bija Krievija jāapstādina.
Lieki piebilst, ka arī Krievija parakstīja memorandu un garantēja drošību Ukrainai.
Ķīnas gala dokumentu toreiz neparakstīja, taču nāca klajā ar valdības oficiālu paziņojumu, ka tā vienmēr būs kā drošības garants, lai tiktu ievērotas Ukrainas intereses, ja tā atteiksies no kodolieročiem.
Līdzīgu rakstisku garantiju deva arī Francija.
Tāpēc šodien, ja kādam liekas, ka britu premjers Kīrs Stārmers un Francijas prezidents Emanuels Makrons ir baigie malači, ka kaut kādā mērā tur proukrainiskās koalīcijas buru, tad tas ir pats mazākais, ko godīgi politiķi varētu darīt. Un arī tas nav pietiekami.
Bet ASV vispār ir mainījusi fokusu no izpratnes par skaidrām agresora un cietēja pozīcijām uz amēbas taktiku, nekad neizsakoties nepārprotami un nemitīgi pārveidojot teikuma locekļu secību.
Ar agresoru Putinu ASV prezidentam Donaldam Trampam “ir ļoti labas attiecības”, viņš vairākkārt ir draudējis Krievijai ar sankcijām un cita veida rīcību, taču teju vienmēr ir no saviem vārdiem atkāpies.
Nevar jau vairs izsekot viņa draudu līmenim un to īstenošanas termiņiem, šķiet, ka nule iztecēs kārtējais.
Eiropas līderi un Ukraina ir pielikusi lielas pūles, pacietīgi skaidrojot situāciju un sabiedroto pozīcijas, tostarp, lišķīgi glaimojusi Trampam, lai lielvaras vadītājs savā domu putrā neievārītu lielākas ziepes.
Tas ir smags darbs, jo cik tur trūka, ka Tramps, ausoties rašistiskās propagandas ruporos, par agresoru pilnā nopietnībā būtu nosaucis Ukrainu.
Un Eiropai tas ir jādara, jo pati līdz šim ir pīpējusi miera pīpi, slēpjoties aiz ASV muguras. Par to savukārt Eiropa Trampam var pateikties.
Eiropai laiks celties, rīkoties un stiprināties, lai pēc desmit gadiem katrs ASV prezidenta pateiktais vārds, lai kas arī būtu šis cilvēks, neizsauktu bailes.
Lai par savu drošību varētu pastāvēt ar pārliecību.
Šodien vienoties par drošības garantijām Ukrainai ir praktiski neiespējami. Pareizāk būtu teikt, neiespējami ar Krievijas līdzdalību, jo tā pretojas šīm garantijām, piemēram, Eiropas valstu armiju klātbūtnei.
Krievija faktiski izspēlē to pašu Trampa administrācijas nenoteiktības stilu. Kāds it kā pasaka, ka, jā, varētu izskatīt Eiropas valstu militārpersonu iespējamo klātbūtni frontes līnijas saskares zonā, cits, piemēram, Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, pēc tam pavēsta, ka tas nav iespējams.
Tātad Ukrainai potenciāli labākie scenāriji iespējami tikai tādā gadījumā, ja Rietumu sabiedrotie nebaidoties nostājas pret Krieviju, noliekot agresorvalsti fakta priekšā, nevis cenšas ar to par kaut ko vienoties.
Proti, ko arī atzīst vairums analītiķu, Kremlis saprot tikai spēku.
Un, kā likums, katru reizi, kad Putina kliķe sajūt apdraudējumu, tā ķeras pie draudiem – kodolieroču vāles, ko izvicina ar verbālām rotaļām.
Tā notika arī pēc tam, kad Ukraina paziņoja par tālas darbības spārnoto raķešu “Flamingo” sērijveida ražošanas uzsākšanu un nodemonstrēja izmēģinājumu video.
Nē, svētdien pat faktiski nodemonstrēja, kā trīs šīs raķetes it kā dotas pretī mērķiem Krievijā.
“Videoieraksts ar trīs Ukrainas “Flamingo” (FP-5) spārnoto raķešu palaišanu uz militārajiem objektiem Krievijas teritorijā”, rakstīts ukraiņu žurnālista Jurija Butusova “Telegram” kanālā.
Kaut kas sīkāk par to, uz kurieni tās lidoja, kam un vai vispār trāpīja, man nav zināms.
Šajā karā jau ir bijuši daži svarīgi pagrieziena brīži, kas ļāvuši agresorvalstij pierauties. Piemēram, kad ASV Ukrainai piegādāja “Himars” raķešu sistēmas, kad ukraiņi artilērijas trūkumu kompensēja ar lielā skaitā saražotiem uzbrukuma droniem.
Kāpēc gan par pagrieziena punktu nekļūtu arī ukraiņu reaktīvās raķetes “Flamingo”, kas var aizlidot trīs tūkstošus kilometru un nest vairāk nekā tonnu smagu kaujas galviņu?
Tas nekas, ka kādam šīs raķetes atgādina pagājušā gadsimta 60. gados ASV ražotās. Galvenais, lai tās tālu lido un precīzi krīt. Viss pārējais ir tehniski sīkumi.
Latvijā
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Valdība izziņo 171 miljona eiro izdevumu samazinājumu.
Kanāda vēl vismaz trīs gadus vadīs NATO brigādi Latvijā.
Latvijas IKP pirmajā pusgadā pieaudzis par 0,7% pret 2024. gada attiecīgo periodu.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Svinīgā dievkalpojumā amatā ieceļ jauno luterāņu arhibīskapu Rinaldu Grantu.
Pasaulē
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Rietumvalstis apspriež trīs aizsardzības līniju izveidi Ukrainai.
Kremļa atbilde mieram: desmitiem civiliedzīvotāju slepkavību Kijivā.
Nošauts Ukrainas parlamenta deputāts, agrāk parlamenta spīkers Andrijs Parubijs.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena apmeklē ES pierobežas valstis – Latviju, Somiju, Igauniju, Poliju, Bulgāriju, Lietuvu un Rumāniju.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
