liepajniekiem.lv
Maziem solīšiem un iemācīties krist
Pieaugušajiem, īpaši kundzēm gados, ļoti bīstama trauma ir gūžas lūzums – pēc kritiena ieteicams maksimāli ātri tikt līdz traumpunktam, uzsver traumatologs Māris Leitlands.
Noderīgi patrenēties pareizi krist, jo statistika liecina – pēc gūžas kakliņa lūzuma mirst katrs otrais pacients.
Kā iemācīties krist? Veselības centru apvienības (VCA) Fizikālās un rehabilitācijas medicīnas dienesta vadītāja Guna Vītoliņa skaidro:
“Trenējieties, krītot gultā vai izvilktā dīvānā. Nedaudz iešūpojoties, jākrīt ir uz priekšu ar izstieptām rokām, lai tās saņem galveno triecienu.
Pat, ja šādi krītot dabā, tiks gūta rokas trauma, sekas jebkurā gadījumā nav tik bīstamas un nopietnas, kā krītot atpakaļ un savainojot galvu. Jāatceras, ka krist uz sāniem arī nav labākais risinājums, jo pastāv gūžas kakliņa lūzuma risks.”
Ārste norāda, ka lielākā daļa kritienu notiek tādēļ, ka summējas vairāki riska faktori, tā paaugstinot kritiena iespējamību, un cilvēkiem, kuriem jau ir kādi riska faktori, slidenā laikā ar tiem īpaši jārēķinās.
“Piemēram, cilvēki gados nereti pārvietojas, tipinot maziem solīšiem, taču galva bieži vien iet pa priekšu, augums ir saliecies, un tā izveidojas krišanas poza, no kuras maksimāli vajadzētu izvairīties,” saka ārste un uzsver:
“Līdzsvara un koordinācijas vingrojumi palīdz noturēt ķermeņa gravitācijas centru tādā stāvoklī, kas uzlabo līdzsvaru, un tādējādi aizkavē kritienus.
Regulāri vingrojot, mainās ne tikai stāja, bet arī gaita: solis kļūst garāks, stabilāks, vieglāk mainīt iešanas virzienu.”
Gan G. Vītoliņa, gan M. Leitlands piekodina, ka slidenā laikā būtiski ir nēsāt apavus ar protektoriem un neslīdošu zoli.
“Mazākiem soļiem un balansēt līdzsvaru ar rokām. Slidenā laikā vajadzētu nenest lielus smagumus vai arī sadalīt tos uz abām rokām,”
norāda M. Leitlands.
“Un vienmēr jāskatās uz ceļa seguma, jāseko līdzi laika prognozei, iepirkt vajadzīgo ilgākam laikam. Ziemā nekad nebūs vasaras ātrums un apstākļi ne gājējiem, ne braucējiem. Un ar riteni ziemā braukt vispār ir superbīstami!” norāda M. Leitlands.
Nedrīkst būt bezatbildīgi
Kalniņi un bērni – tā jebkuros apstākļos ir bīstama kombinācija, taču galvenais piesardzības un drošības garants ir vecāku uzraudzība un klātbūtne ziemas priekos, uzsver traumatologs M. Leitlands.
“Liela meitene, kādi deviņi desmit gadi, uzsēdās uz ragavām,
tās slīdot uz sniega kumšķa sanesās un meitene iebrauca koka stumbrā diezgan lielā ātrumā,”
liepajniekiem.lv pieredzēto Jūrmalas parkā iecienītajā izklaides vietā atstāsta liepājnieks Mariss.
“Bērns sāka raudāt, saķēra kāju. Domājām steigties bērnam līdzēt, taču tad no parka puses uzradās, šķiet, tētis. Nezinām, kā tas beidzās, jo meitene atlikušo laiku, kamēr bijām uz kalniņa, sēdēja uz soliņa.”
Savukārt pirms gada viņa pusotru gadu vecais bērns kopā ar mammu nobraucis ar ragaviņām.
“Sieva izcēla mazo, cēlās kājās, lai ar mazo ietu tālāk. Pēkšņi lielā ātrumā uz ragavām uztriecās sākumskolas vecuma puika ar savu braucamo. Ne bremzēja, neko.
Ragavas atsitās pret koku un tad pret mūsu bērnu. Pārbijāmies.
Tikām sveikā bez traumām. Puika, kurš izraisīja negadījumu, bija viens pats, bez pieaugušajiem,” stāsta tētis.
“Tagad uzmanība ir jāakcentē vairāk nekā agrāk. Vecāku uzraudzībai, bērniem baudot ziemas priekus, ir jābūt! Tas ir vissvarīgākais – nedrīkst būs bezatbildīgi, ir jābūt līdzās,” pauž M. Leitlands.
Ja nebūs vecāku uzraudzības, tad nelīdzēs ne ķiveres, ne citi papildu aizsarglīdzekļi no traumām.
“Ja vecāki uzskata, ka viņu bērns ir pārlieku aktīvs, grūtāk kontrolējams, respektīvi, jāpazīst bērns, cik viņš klausa vai neklausa – var, protams, gādāt ķiveri.
Tāpat, ja citi uz kalniņa taisa nekārtības, pieaugušie būs tie, kuriem ar jaunajiem cilvēkiem aprunāties.”
Un ieviest kārtību.
M. Leitlands norāda, ka, ja bērns ir saģērbts atbilstoši – siltās virsdrēbēs, biksēs vai kombinezonā, cimdos, galvā cepure, arī tad traumu risks ir mazāks, taču vairāk viņš iesaka kā papildu “drošības spilvenus” izmantot ceļu un elkoņu sargus.
Jebkādu ekipējumu viņš iesaka iegādāties nopietnā sporta preču veikalā.
“Arī atkarīgs, uz cik augsta kalniņa notiek izpriecas – jāizvērtē, kādu ātrumu braucot no tā var attīstīt.
Otrkārt, pilnīgi nav ieteicams speciāli lēkt pa tramplīniem un šļūkt ar padibeņiem. Traumas var gūt visdažādākās – lauztas rokas gan var neatstāt bērnam tik paliekošas sekas kā tik bīstama trauma kā lauzts astes kauls. Arī sasists dibens var aizvest pat līdz operācijai,” brīdina traumatologs.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
