Liepājnieki Ieva Dzērve un Toms Debesnieks, kā arī daudzi citi cilvēki, kuri piektdienas, 21. septembra, vakarā brauca ar reisa autobusu Rīga–Liepāja, kas no galvaspilsētas atiet pulksten 19, ir neizsakāmi pateicīgi šoferim Ilmāram Tīdem. Viņš, ātri un prasmīgi rīkojoties, izglābās no ļoti bīstamas avārijas situācijas. Pēc pasažieru teiktā, to izraisījuši divu smago automašīnu vadītāji, viens no viņiem veicis apdzīšanas manevru tieši degungalā autobusam.

Bijis tumšs, jau vēls vakars. Autobuss bijis kaut kur pie Bikstiem. “Pēkšņi izbrauca pretī divas smagās mašīnas, viena otru apdzenot. Ceļš tajā vietā bija visai šaurs. Autobusa šoferis izbrauca pa pašu nomali, cik vien tālu varēja izbraukt. Viena nepareiza kustība, un mēs būtu grāvī. Ja nebūtu smagais, būtu grāvis,” piedzīvoto stāsta T. Debesnieks. Kad autobuss uzbraucis atpakaļ uz ceļa, tas vēl kādu laiku mētāts, bet šoferis prasmīgi spējis izlabot arī to. Smagie auto aizbraukuši tālāk, it kā nekas nebūtu bijis. “Pasažieri bija tik lielā šokā, ka uzreiz pat īsti neaptvēra, kas tikko notika. Viss risinājās ļoti ātri. Apjausma par to, ka tikko izglābāmies, nāca pēc tam, kad autobuss jau brauca taisni. Kad apstājāmies Skrundā, šoferis stāstīja, ka viņam pašam tikai tagad ieslēdzas, kas notika un ko viņš ir izdarījis,” atceras Toms.

Viņš regulāri brauc ar autobusu un arī agrāk ievērojis, ka “smagie apdzen smagos, nesas garām viens otram”. Taču pirmo reizi pieredzējis, ka kāds tieši virsū brauc. “Tie ir profesionāli šoferi, kuriem gan vajadzētu saprast, kā uz ceļa rīkoties. Bet vadītāji man ir teikuši, ka viņiem ir ļoti maz laika, – ja neskries, viņiem nesamaksās. Bet riskēt ar dzīvību kravas dēļ?”

“Drausmīgi… šausmīgi…,” vēl vairākas dienas pēc notikušā I. Tīdem dreb balss, stāstot par piektdienas vakara reisu. “Sekundes daļas, un piecdesmit cilvēciņi – tas bija kaut kas. Mēs gājām purns purnā.” Trīsdesmit darba gados pie autobusa stūres visādas situācijas esot gadījušās, bet tik traki nekad neesot bijis. “Piecdesmit cilvēciņi salonā,” vairākkārt atkārto šoferis, kura pieredze un labā reakcija izglābusi dzīvības. Kad viņš sagriezis autobusu pa labi un nobraucis uz nomales, autobusa un smagās mašīnas kabīnes atradušās blakus. “Tai sekundes daļā pagriezu galvu uz tā vadītāja pusi, viņš spiedās virsū otram smagajam. Un vēl astoņas vieglās mašīnas bija uz ceļa, kur manu autobusu mētāja, kad izgriezos. Pieredzējušais šoferis atzīst, ka neko tādās situācijās nevar izdarīt, visu izšķir sekundes daļas. Vai pēc notikušā nav bail atkal sēsties pie stūres? “Neko citu jau es neesmu darījis, un nezinu arī, ko citu varētu darīt. Tas jau ir mans darbs,” saka I. Tīde.

“Šoferītim pateiksim lielu paldies,” saka Liepājas Autobusu parka (LAP) izpilddirektors Māris Ārbergs. Viņš ir saņēmis liepājnieku pateicības vēstuli. Vai tas būs tikai morāls vai arī materiāls paldies, paskatīšoties, kad uzzinās visus lietas apstākļus. M. Ārbergs vēlas personiski satikties ar I. Tīdi un pārrunāt notikušo. “Šoferītis ir labs, kārtīgs un profesionāls. Ir patīkami, ka pasaka arī labus vārdus,” atzīst LAP izpilddirektors. Viņš zina teikt, ka vairāk bīstamu situāciju un arī avāriju notiek pilsētas satiksmē, kad autobusu šoferiem nākas strauji bremzēt: “Tāda nu ir braukšanas kultūra vienam otram, kas domā, ka paspēs. Nesen bija gadījums, kad vieglā automašīna aizbrauca pie sarkanās gaismas, bija arī avārija Karostā. Labi, ka nav cietušo, bet tas viss prasa laiku un naudu.” Arī tālsatiksmē tagad ir tumšie rīti un vakari, kad jāpiesargās no meža dzīvniekiem, kā arī gājēji bez atstarotājiem iet pa ceļa malu.