Jau pirms pilna mēroga iebrukuma Ukrainā man radio studijā nācās lasīt kāda ukraiņu rakstnieka romānu, kas sarakstīts pēc patiesiem notikumiem… Galvenais varonis – ukraiņu karavīrs, kurš nokļuva okupētajā teritorijā militāro operāciju laikā Donbasā 2014. gadā.

Lai izdzīvotu un viņu neatklātu Krievijas militāristi, viņam vairākas dienas nācās slēpties slimnīcas morgā zem karavīru līķiem. Lai nesajuktu prātā, viņš runāja ar mirušajiem. Galu galā viņš izdzīvoja un brīnumainā kārtā nokļuva mājās.

Un pavisam nesen es uzzināju vēl vienu neticamu stāstu… Šis ir stāsts par desantnieku, uzbrukuma brigādes vada komandieri. Krievu iebrukuma pirmajā dienā 52 gadus vecais vīrietis devās uz militārās reģistrācijas un iesaukšanas biroju un drīz vien nokļuva frontē vienā no karstākajiem rajoniem Harkivas apgabalā.

Kaujās par Izjumu vīrietis tika smagi ievainots un bija spiests paša spēkiem amputēt sev kāju

(precīzāk, ar nazi nogriezt to, kas no tās bija palicis pāri pēc mīnas sprādziena). Viņš gulēja mežā un dzēra tikai lietus ūdeni.

Trešajā dienā, kā viņš atcerējās, parādījās suņi. ”Viņi vilka kāda karavīra līķi pa lauku, un tad pieskrēja pie manis. Es domāju, ka, ja viņi gribēs mani apēst, es pat nespēšu pretoties. “Tad es izvilku nogriezto kāju, viņi to paošņāja un ātri aizbēga.”

Tad desantnieku atrada burjatu okupanti. ”Viens pienāk pie manis ar nazi un saka: ”Izvēlies, ko tev nogriezt: ausi vai olas?” Es jau jutu auksto naža asmeni pie galvas, kad pēkšņi bataljona komandieris uzkliedza uz viņu. Starp citu, arī viņš bija burjats.

Pirmais jautājums, ko viņš uzdeva, mani šokēja. Viņš jautāja, kāpēc mēs viņus nogalinām un pretojamies, jo viņi nāk, lai mūs atbrīvotu, un sāka runāt par “brāļu” tautām.”

Desantnieku pārveda uz Izjumu. Naktī atveda uz kaut kādu angāru, nometa uz galda, paņēma motorzāģi, to iedarbināja un pielika pie atlikušās kājas…

“Bet pat šeit man paveicās. Viņi nolēma mani nosūtīt uz Belgorodas apgabalu. Mēs bijām trīs: es un vēl divi mūsu puiši. Vispirms mašīnā iekrāva pirmo puisi, tad mani, un tad dzirdu, ka kāds saka: “Trešo puisi nevajag kraut, nav jēgas, helikopters ir pilns un vietu nav.”

Un nākamajā mirklī es dzirdu šāvienu. Viņu nošāva tieši blakus mašīnai.”

Tikai nedēļu vēlāk desantnieks nokļuva slimnīcā, jau Kurskā. Tur viņam beidzot tika veikta operācija. Un nākamajā dienā pie viņa pienāca vīrietis maskā ar ieroci, pavērsa kameru un lika izlasīt uz papīra rakstīto tekstu par to, kā viņš cīnījās un kā viņu pameta savējie…

Šis ir stāsts tikai par vienu cilvēku. Es to uzzināju, jo viņam ar gūstekņu apmaiņu izdevās atbrīvoties. Un cik ir tādu cilvēku, kuri nekad nepastāstīs savus stāstus?! Stāstus par to pašu ”ļoti brālīgo tautu karsto mīlestību”.

Oleksandrs Grinka, žurnālists