“Kā tas ir iespējams? Mūsu plāns bija ieņemt Kijivu, kāpēc jūs to mums neļaujat? Mēs bombardējam jūsu pilsētas, bet jūs, nekauņas, atļaujaties atbildēt ar uzbrukumiem.

Vai tās ir kaimiņattiecības? Mēs pat iekļāvām jūsu teritorijas savā konstitūcijā, kāpēc neatdodat tās mums, tas nav godīgi!”

apmēram tā uzvedas krievi, kad saskaras ar ukraiņu pretestību karā.

Putins pavēlēja ukraiņiem padoties jau 2022. gada 25. februārī, bet viņi joprojām to nav izdarījuši, kāpēc?! Un kā vispār viņi uzdrīkstas cīnīties pretī?

Būtu dzīvojuši Putina pakļautībā, un miers, mēs taču dzīvojam, un nekas!

Daudzi Krievijā uzdod šos jautājumus, absolūti neizprotot sava idiotisma dziļumu.

Un krievi tikpat sirsnīgi un ar mirdzumu acīs nereti internetā jautā ukraiņiem: “Kāpēc jūs mūs tik ļoti neieredzat, mēs jums neko sliktu neesam nodarījuši!

Mēs, redz, kā brāļi un kaimiņi vēlamies jūs atgriezt savā padomijas un pareizticības klēpī. Galu galā mēs taču visi esam no turienes, un mums nav ko šķirt. Mums vienkārši ir lemts būt kopā.”

Kad kāds no ukraiņiem mēģina izskaidrot jautājuma būtību, “brāļi” ir neizpratnē un apvainojas.

Tomēr dažreiz arī viņi ļoti sadusmojas.

Tas jo īpaši notiek, kad Ukrainas droni nokļūst Krievijas militārajās bāzēs. “Viņi trāpīja mūsu aizsardzības resora rūpnīcai. Kā tas var būt? Man rīt nav, kur iet uz darbu.”

Kamēr krievu bumbvedēji nepārtraukti raida raķetes uz Ukrainu, viss ir kārtībā, bet, kad ukraiņu droni atlido uz militārajiem lidlaukiem Krievijā un aizdegas lidmašīnas, sākas brēka:

“Palīgā, ko tie nelieši nodara? Mums vajag tagad sūtīt visus savus “Orešņikus” uz Ukrainu un noslaucīt to no zemes virsas!”

Starp citu, pēc pēdējās Ukrainas specdienestu operācijas krievi gandrīz vai lūdzās savam cienījamam Vladimiram Vladimirovičam atriebties ukraiņiem tūlīt pat.

Nez kāpēc priekšnieks gan savu pakalpiņu lūgumos neklausījās. Vai nu gribēja saglabāt savu reputāciju pirms miera sarunām Stambulā, vai arī vēl nav izlēmis pats, kāda atriebība būtu vislabākā.

Diemžēl nav pat šaubu, ka kaut kāda neģēlība no viņa puses sekos.

Daudzi ukraiņi ir sarūgtināti un pat sašutuši, ka Ukrainas augstākā vadība kopš kara sākuma šo trīs gadu laikā nav spējusi sakārtot tālās darbības rādiusa raķešu ražošanu pašu valstī.

Mums būtu nepieciešamas raķetes, ko raidīt vismaz 500 km tālu pāri robežām.

Jo galu galā daudzi krievi joprojām domā, ka karš no viņiem ir ļoti tālu.

Kaut kur tur, projām, kāds katru dienu šauj, mirst, cieš. Uz mums tas īsti neattiecas, tas mūs nekad neskars, viņi domā.

Kad nu atlidotu pāris reižu tādas tālu raidītas raķetes līdz miegainajām Krievijas pilsētām kaut kur valsts vidienē, varbūt tad nāktu apgaismība.

Lai gan, par ko es runāju. Kāda gan apgaismība var nākt pār vergiem?

Oleksandrs Grinka, žurnālists