Ukraiņa skats no Liepājas: Sabats beidzies. Sarunu spēles sākušās
Nu, lūk, uzvaras sabats Maskavā ir beidzies. Mūsdienu krievu ģenerālisimusa viesi bija gandarīti – viņi atpūtās, dejoja, sastrēbās vodku, kā arī saņēma pa desmit miljoniem dolāru “labo kaimiņattiecību attīstībai un stiprināšanai”.
Oleksandrs Grinka, žurnālists
Latvijā daudzi jautāja: “Kāpēc gan Ukraina neapšaudīja šo 9. maija izvirtību salidojumu?” Jā, rokas, protams, niezēja. Bet, atklāti sakot, tas būtu stulbi no Ukrainas puses.
Ukraina nav Krievija, lai nogalinātu bez iemesla. Vēl jo vairāk kaut kāda trīs dienu pamiera laikā.
Lai gan šī paša “pamiera” dienās apmēram simts krievu bumbu nokrita Belopoles pilsētā Sumu reģionā, kur es piedzimu un kas atrodas 10 kilometrus no Krievijas robežas. Gāja bojā civiliedzīvotāji.
Dienu iepriekš telefona sarunā Tramps lūdza vai, iespējams, pat pieprasīja, lai Zelenskis parādi Sarkanajā laukumā netraucē.
Visticamāk, krievi pirms tam ierosināja vienošanos: jūs nepieskarieties Maskavai 9. maijā, un mēs nepieskaramies Kijevai 10. maijā, kad tur ieradīsies Polijas, Vācijas un Lielbritānijas vadītāji.
Bet ukraiņi tomēr 9. maija priekšvakarā krieviem sagādāja murgu. Dronu uzbrukumiem militārajiem lidlaukiem sekoja civilo lidostu paralīze, lidojumiem aizkavējoties uz daudzām stundām.
Pārvietošanās pa gaisu ir ļoti nozīmīgs transporta veids krieviem valsts plašuma dēļ. Un haoss gaisa satiksmē ir ļoti sāpīgs visiem iedzīvotājiem.
Pamiera spēle tikai sāk uzņemt apgriezienus.
Eiropas līderi kopā ar Zelenski, protams, sevi nedaudz pārvērtēja, izvirzot Putinam ultimātu par 30 dienu pamieru. Vai pieredzējis VDK aģents varētu uz to iekrist? Noteikti nē! Viņš nekavējoties piedāvāja savus nosacījumus.
Neatkarīgi no tā, vai tuvākajās dienās tiksies Ukrainas un Krievijas līderi (domāju, ka tas nenotiks), saknē nekas principiāli nemainīsies.
Šāda ažiotāža ap savstarpējiem nosacījumiem turpināsies diezgan ilgu laiku. Vismaz līdz 2025. gada rudens beigām.
Krievi lielas cerības saista ar vasaru. Varētu pat teikt, šī būs viņu pēdējā un izšķirošā cīņa.
Viņi ir uzkrājuši pietiekami daudz resursu. Vasaras periodā viņi centīsies pastiprināt ofensīvu vairākās frontēs, lai gūtu vismaz kādus panākumus.
Galu galā, neskatoties uz visu savu uzvarošo patosu, trīs pilnvērtīga kara gados Krievijas armija nespēja “atbrīvot Ukrainu no nacistu režīma” nevienā lielā valsts pilsētā. Izņemot Mariupoli kara pirmajos mēnešos.
Kopš 2014. gada viņi nav spējuši pilnībā pārņemt kontroli pat pār Doņeckas un Luhanskas apgabaliem.
Tāpēc nākamais periods būs ļoti karsts visādā ziņā. Un ir svarīgi, lai Ukraina izturētu. Būtisks būs sabiedroto atbalsts no Eiropas.
Uz Trampu nav jēgas paļauties, it īpaši ar viņa progresējošo demenci (kad viņš vairs neatceras, ko vakar darīja vai teica). Bet viņš joprojām vēlas ieiet vēsturē. Tieši – ieiet, nevis iekulties smagās nepatikšanās jau savas prezidentūras pirmajā gadā.
Oleksandrs Grinka, žurnālists