Kad es tur biju pirms gada (piecus mēnešus pēc Krievijas brutālā iebrukuma), tā bija pavisam cita valsts. Tad cilvēki vēl sāpīgi attālinājās no pašas kara sākuma apziņas un bija jūtams nopietns satraukums un neziņa.

Tagad jau ukraiņi iemācījušies sadzīvot ar karu, ir ieauguši šajā kara stāvoklī.

Cilvēki dodas uz darbu un atgriežas no tā, skanot gaisa trauksmes sirēnām, rotaļu laukumos spēlējas bērni, līdz pāri viņu galvām sāk lidot “Šahedi”, laukos savās iekoptajās dobītēs rušinās pensionāri, kamēr turpat kaimiņos ir pa kādai pussagrautai vasarnīcai…

Katru dienu kādā ciemā apbedī karavīrus. Un ne pa vienam diviem, bet dažreiz pat desmitiem. Nereti karā kritušos pat neļauj mierīgi apglabāt, jo gadījies, ka pat bēru gājienus apšauda ienaidnieks.

Un vai jūs zināt, kur cilvēki slēpjas šādu uzbrukumu laikā? Viņi slēpjas… izraktajos kapos. Un kamēr vienus apglabā, citi šajā pašā laikā mierīgi dzer kafiju iemīļotajā kafejnīcā, iepērkas lielveikalos vai atpūšas parka apstādījumos.

Tāds sirreāls skats, kur dzīve un nāve nemitīgi ir līdzās.

Runājot par manu dzimto Sumu pilsētu, kaut kā sagadījies tā, ka pēdējā gada laikā pati pilsēta gandrīz netika apšaudīta. Jā, vairāk tika uzbrukts reģioniem, kas robežojas ar Krieviju, – dažviet ienaidnieks uzbruka katru dienu, dažkārt dienā lidoja līdz pusotram simtam šāviņu.

Bet pašā reģiona centrā, Sumos, bija samērā mierīgs, un tas zināmā mērā iemidzināja pilsētniekus. Daudziem sāka šķist, ka karš ir kaut kur tālu, bet ne pie viņiem. Bet vasara šo šķietamību mainīja.

Šovasar atkal notika vairāki nopietni uzbrukumi svarīgiem objektiem, kuros gāja bojā arī civiliedzīvotāji. Tikai manas uzturēšanās laikā vien pilsēta tika pakļauta vairākiem raķešu uzbrukumiem, tostarp diemžēl arī kādai izglītības iestādei un bērnu atveseļošanās nometnei.

Tika nogalināti gan armijnieki, gan civiliedzīvotāji.

Mana mīļā Belopole ar 15 tūkstošiem iedzīvotāju atrodas 10 km no robežas ar Krieviju. Tur es piedzimu un uzaugu, un tur joprojām atrodas mana tēva mājas. Bet šodien Belopole ir kļuvusi gandrīz par spoku pilsētu.

Lielākā daļa centrālo ēku ir drupās, divas trešdaļas iedzīvotāju ir devušies prom bēgļu gaitās, bet tiem, kas vēl nav aizbraukuši, varas iestādes stingri iesaka to darīt tuvākajā laikā.

Īpaši tiek lūgts pamest piecu kilometru zonu pierobežā ar agresorvalsti. Un kā iemesls tiek minēts ne tikai tas, ka daudzās apdzīvotajās vietās vairs nav elektrības, ūdens un gāzes, bet arī, ka pastāv draudi šeit iefiltrēties ienaidnieka diversantu grupējumiem.

Ukrainas armijai ir nereāli vienlīdz veiksmīgi kontrolēt gandrīz 500 km garo robežu, un ienaidnieks to izmanto.

Diversanti nošauj ikvienu, kas nonāk viņu ceļā.

No daudziem Ukrainā dzirdēju, ka viņi vairs ne no kā nebaidoties. Bet aiz šīs bezbailības maskas daudzi cilvēki dziļi dvēselē slēpj patiesas milzu bailes. Bailes par sevi, par savu ģimeni, par rītdienu, kas var arī nepienākt. Taču gandrīz neviens to neatzīst skaļi, jo atzīties nozīmē zaudēt, zaudēt karā sev pašam…

Oleksandrs Grinka, žurnālists