Ārzemju žurnālisti par to ziņo, atsaucoties uz NATO izlūkošanas datiem. Pat tie, kas ir tuvu Polijas prezidentam Karolam Navrockim, apgalvo, ka Vašingtona jau vairākkārt brīdinājusi Varšavu par briesmām.

Nu, tas īsti neko jaunu neatklāj. Tas tika apspriests jau pirms gada. Tika minēts pat paredzamais iespējamās provokācijas laika posms – 2026. gada vasaras otrā puse.

Tiek ziņots, ka Krievija varētu izmantot bezpilota lidaparātus, lai uzbruktu kritiski svarīgām infrastruktūras iekārtām, piemēram, elektrostacijām, vai simulētu gaisa triecienus, lai piespiestu Poliju aktivizēt pretgaisa aizsardzību.

Nav izslēgts arī radikālākais variants – īslaicīgs Krievijas vai Baltkrievijas karaspēka sauszemes iebrukums pierobežas reģionos.

Jebkurš sauszemes uzbrukums varētu sākties no Baltkrievijas vai Kaļiņingradas apgabala.

Arī tas nav pārsteidzoši, ņemot vērā straujo militārās loģistikas attīstības tempu Baltkrievijā gar visu tās robežu. Un atcerieties Lukašenko nesen notikušo divu dienu vizīti pie Putina.

Kremlis šo eskalāciju varētu attēlot, piemēram, kā viltus “glābšanas operāciju” vai kādu citu pasaku.

Kāpēc Krievijai būtu nepieciešams uzbrukums? Kremlis paļaujas, ka Polija šādā situācijā neķersies pie spēka un ar ASV starpniecību piekritīs sarunām ar Krieviju un Baltkrieviju.

Maskava, visticamāk, cerēs izmantot savu spēku izvešanu kā darījumu instrumentu, pieprasot pārtraukt militāro palīdzību Ukrainai.

Krievijas līderis arī cenšas pārbaudīt ASV gatavību aizstāvēt alianses dalībvalstis.

Maskava varētu mēģināt ciniski apsūdzēt Ukrainu uzbrukumu organizēšanā Polijai, lai sētu nesaskaņas starp Kijivu un Varšavu.

Galu galā Ukrainas un Polijas attiecības pēdējā mēneša laikā ir nopietni pasliktinājušās, un vēsturisko domstarpību vidū ir pastiprinājusies antiukrainiskā noskaņojuma ietekme. Krievijas izlūkdienestiem šajā procesā ir bijusi nozīmīga un ietekmīga loma.

Citiem vārdiem sakot, Kremlis tagad ir radījis ievērojamu pamatu iespējamai agresijai.

Putins nopietni kaut ko grasās darīt, ņemot vērā ofensīvas pilnīgu neveiksmi Ukrainā. Tas jau ir acīmredzami.

Nedomāju, ka pats cars ir skaidri izlēmis, kas tieši tas varētu būt. Bet mēs noteikti varam no viņa kaut ko sagaidīt.

Protams, iespējamā eskalācija Polijā Ukrainai neko labu nenesīs. Tomēr daži Ukrainas politiķi norāda, ka tas ātri vien vienos Ukrainu un Poliju, piespiežot Polijas politiķus pārtraukt savas iekšējās spekulācijas par Ukrainas jautājumu.

Galu galā, kad ir apdraudēta pati Polijas pastāvēšana, Varšava sapratīs, ka Ukraina ir vienīgais vairogs, kas to aizsargā.

Taču puslīdz skaidrs ir vienīgi tas, ka vasaras otrā puse patiešām būs nemierīga.

Oleksandrs Grinka, žurnālists