Ukrainā par Andreju Pereverzevu, 79. desanta triecienbrigādes karavīru, uzzināja maijā, kad no gūsta atgriezās smagi ievainotu Ukrainas karavīru grupa.

Tad visi, kas redzēja uz viņa ķermeņa milzīgo iededzināto uzrakstu “Slava Krievijai”, bija, maigi izsakoties, šokēti… Un nesen desantnieks sniedza interviju, kurā pastāstīja par notikušo.

Andrejs tika sagūstīts 2024. gada februārī pēc tam, kad, atvairot krievu uzbrukumu savai pozīcijai,

viņš tika smagi ievainots granātas sprādzienā.

Krievi viņu atrada un aizveda uz savu bāzi. Viņi bija ļoti pārsteigti, ka ukrainis izdzīvoja, jo vīrietis neelpoja un viņam nebija pulsa. Pirmo reizi pēc ievainojuma viņš atjēdzās, kad okupanti viņu vilka ārā no blindāžas.

“Kad viņi uzzināja, kurai vienībai esmu piederīgs, tas viņus pamatīgi sadusmoja.

Viņi mani pratināja no vieniem naktī līdz saullēktam, izmantojot elektrošoku un to liekot klāt atvērtām brūcēm.”

Nākamajā rītā krievi nogādāja Andreju slimnīcā, kur viņam veica operāciju. Pēc tam viņš tika pārvests uz intensīvās terapijas nodaļu, kur palika vēl divas dienas.

Tur viņš uzzināja par uzrakstu, kas bija iededzināts viņa ķermenī. Medmāsa Ukrainas karavīram par to pastāstīja: “Neuztraucieties, kad atgriezīsieties mājās, varat to noslēpt ar tetovējumu vai kaut ko citu.”

Ukrainas karavīrs atzina, ka tobrīd viņam nebija ne jausmas, par ko viņa runā, un uzrakstu pirmo reizi viņš redzēja tikai nedēļu vēlāk, kad nonāca parastā palātā.

Vīrietis teica, ka uzrakstu “Slava Krievijai” uz viņa ķermeņa iededzināja pirmais ķirurgs, kurš viņu operēja, iespējams, izmantojot medicīnisko lodāmuru.

Andrejs pavadīja divarpus mēnešus Krievijas slimnīcā. Tur viņam pateica, ka sprādzienā saplēsts viņa urīnpūslis, urīnizvadkanāls un taisnā zarna, tāpēc daļa zarnas tika izņemta un ievietots katetrs.

Kad viņš sāka celties no gultas, pie viņa pienāca nezināmi vīrieši balaklavās, it kā uz pratināšanu, bet patiesībā… atkal spīdzināja viņu prieka pēc.

Pēc tam ieslodzītais nonāca Doneckas kolonijā. Tur kopā ar jaunpienācējiem viņš vispirms tika nosūtīts uz karantīnu – kameru, kurā bija jāpavada 16 stundas dienā stāvus basām kājām uz betona grīdas.

Andrejs arī pastāstīja, ka

kolonijas un slimnīcas apsargi pieprasīja, lai ieslodzītie no galvas atkārtotu Krievijas himnu, un tie, kas aizmirsa vārdus, tika smagi piekauti.

Uz jautājumu, kas viņam palīdzēja izturēt Krievijas gūstu, ukraiņu desantnieks atbildēja, ka… viņš vienkārši apsolīja savai deviņus gadus vecajai meitai, ka atgriezīsies.

Un piebilda, ka tad, kad izdevās satikt meitu, viņa sākumā tēvu neatpazina…

Oleksandrs Grinka, žurnālists