Tiesas dokumentos šādas sliktas rīcības iemesls norādīts lakoniski – “konflikts radās domstarpību dēļ, izvērtējot notikumus SVO sakarā”.

Izrādās, divi pudeles brāļi vērtēja “notikumus”, izvērtēja un tad saprata, ka viņu redzējumi atšķiras.

Rezultātā viens dūra ar pārnēsājamu uzlādes iekārtu, kā arī ar rokām un kājām sita pa galvu un krūtīm, no kā otrs nomira uz vietas.

Tā beidzās strīds par kara novērtējumu.

Strīda uzvarētājam tika piespriesti desmit gadi, bet viņš, visticamāk, aiz restēm nesēdēs – vienkārši atgriezīsies karā. Un no turienes viņš atgriezīsies vai nu kā varonis, vai līķis. Bet tad arī kā varonis.

Starp citu, slepkava bija brīvprātīgais, viņš pats parakstīja līgumu, taču viņš nogalināja profesionālu karavīru.

Un lūk… stāsta otrā daļa. Lieta tāda, ka karā dodas trīs krievu kategorijas.

Pirmā ir līgumkaravīri, kas paraksta līgumu ar Krievijas Aizsardzības ministriju. Viņiem ir laba alga un pienākas gandrīz pieci miljoni “zārka naudas”. Pārsvarā tie ir alkoholiķi, bijušie ieslodzītie, klaidoņi utt.

Otrā ir mobilizētie. Viņus iesauc piespiedu kārtā, neviens nejautā viņu vēlmes. Viņiem maksā nelielu algu, un viņiem īpaši neuzticas. Viņu vidū ir daudz neapmierināto un dusmīgo.

Trešā ir brīvprātīgie un dažādu privātu militāro kompāniju kaujinieki, kā, piemēram, “Vagner”. Viņi maz pakļaujas Aizsardzības ministrijai, viņi ir vienkārši bruņoti bandīti, kurus valsts izmanto, kad nepieciešami viņu pakalpojumi.

Un jāsaka, ka visas šīs trīs kategorijas cita citu nikni ienīst.

Mobilizētie ienīst līgumkaravīrus, jo viņi kopā sēž vienā tranšejā, bet vienam maksā miljonu, bet otram – neko.

Līgumkaravīri ienīst mobilizētos karavīrus viņu kritiskās attieksmes pret karu un vispārējās vienaldzības dēļ. Viņi visi atsevišķi ienīst bandītus no privātām militārajām kompānijām.

Vāgnerieši savukārt izturas pret līgumkaravīriem un mobilizētajiem karavīriem kā pret neprašām un dzimtcilvēkiem. Lūk, tāda ir atmosfēra šī kara ierakumos un ārpus tiem.

Bet naids citam pret citu Krievijā ir raksturīgs ne tikai parasto karavīru vidū.

Nesen kļuva zināms, ka Putina svīta ir ļoti noraizējusies par jauno ziņojumu no Drošības dienesta vadības, kurā runāts par briestošo neapmierinātību militārajā komandā.

Ģenerālštāba locekļi esot pārliecināti, ka lietas virzās uz kara beigām, bet pēc tam viņiem neizdosies izvairīties no represijām.

Tāpēc viņi ir plānojuši sacelšanos, kas līdzīga Prigožina “gājienam” uz Maskavu.

Pamatojoties uz materiāliem, kas balstīti uz vairāku Krievijas armijas ģenerāļu sarunu noklausīšanās analīzi, tika secināts, ka runas par sacelšanos iegūst skaidra plāna formu, ko var īstenot.

Nu, tas nav slikti! Jo ātrāk viņi viens otru nogalinās, jo mierīgāk būs normāliem cilvēkiem pasaulē.

Oleksandrs Grinka, žurnālists