Tur ir gan transports, gan tilti, gan militārās noliktavas… Un tie ir arī cilvēki. Tieši viņi drīzumā var kļūt par lielu Ukrainas problēmu.

Šajās dienās, un tas nevienam nav noslēpums, simtiem krievu karagūstekņu no Kurskas frontes ir nogādāti uz manu dzimto Sumu reģionu.

Viņi tiek pabaroti, saģērbti, ārstēti. Un viņi ir vēl rūpīgāk apsargāti nekā ierindas cietumnieki.

Tuvākajā nākotnē ieslodzīto varētu būt vēl vairāk. Tagad vairākas Krievijas karaspēka grupas var nonākt tā saucamajā slazdā – pilnīgā ielenkumā. Būs ļoti grūti no tā izkļūt.

Ukraina neslēpj, ka ir ļoti ieinteresēta ienaidnieka ieslodzīto papildināšanā, jo daudz Ukrainas militārpersonu, kas vairāk nekā divus gadus atrodas Krievijas cietumos, var tikt apmainītas.

Bet, ja situācija ar karagūstekņiem ir saprotama, tad rodas nopietni jautājumi attiecībā uz civiliedzīvotājiem.

Lieta tāda, ka Ukrainas okupētajās Krievijas teritorijās ir palicis daudz civiliedzīvotāju.

Vietējo varas iestāžu pārstāvji nesteidzās viņus evakuēt, kad sākās Ukrainas militārā operācija. Precīzāk, viņi bija stuporā un nezināja, ko darīt.

Kremlis apliecināja, ka ne par ko nav jāuztraucas, sak, tās ir sabotāžas grupas, kas darbojas, pēc pāris stundām izsitīsim tās, un viss būs kārtībā.

Bet, kad vietējās varas iestādes saprata, ka centrālā valdība vienkārši melo, tās aktivizējās. Bet bija jau par vēlu, jo viņiem pašiem bija jāņem kājas pār pleciem.

Ciemos un pilsētās ir palikuši daudz pensionāru, bērnu un sieviešu. Pārsvarā nobijušies un slēpjas pagrabos. Un Ukrainas varas iestādes saskārās ar jautājumu: ko ar viņiem darīt?

Ukraina nav Krievija, tā cenšas ievērot starptautiskās humanitārās tiesības, tostarp attiecībā uz civiliedzīvotāju tiesībām un brīvībām.

Tas nozīmē, ka tai jāorganizē civiliedzīvotāju evakuācija no kaujas zonas. Bet kurp viņi jāevakuē? Krievija nevēlas sazināties un organizēt humāno koridoru.

Izrādās, vienīgā izeja ir evakuēties uz Ukrainu. Un šeit ir lielākā problēma.

Vairāk nekā 90 procenti iedzīvotāju Ukrainas pilsētās, kur viņi plāno pārvest krievus, ir pret šādu kopdzīvi. Un vispirms Sumu pilsēta, uz kurieni sāka vest civiliedzīvotājus no robežas otras puses.

Sumu iedzīvotāji nevar samierināties ar to, ka viņi elpos, dzīvos, ies uz veikaliem kopā ar tiem, kuri vēl vakar aizlūdza par Putinu, kvēli atbalstīja tā saukto SVO, svētīja savus dēlus, “lai nogalina haholus un noposta visu, ko sauc par Ukrainu”. Un tāpēc Sumu iedzīvotāji vienkārši nevar galvot par savu rīcību…

Tā dzīve pagriežas. Vēl vakar nosacītie Ivans un Marija priecājās par Krievijas armijas uzvaras gājienu Ukrainā, un šodien viņi lūdz glābiņu ukraiņiem. Viņi lūdz pestīšanu tiem, kurus paši devās nogalināt.

Oleksandrs Grinka, žurnālists