Ar
to, ka aiznesam atkritumus uz miskasti, mūsu atbildība nebeidzas.
Paskatoties uz milzīgo lērumu, ko izmetam, ir jāsaprot, ka ilgi tā
turpināt mēs nevaram. Labi, dažkārt vienkāršs cilvēks, kā es,
neko daudz šajā jomā ietekmēt nevar, bet es varu atbildīgi
šķirot un, piemēram, veikalā izvēlēties preces ar pārstrādājamu
iepakojumu. Tas ir ļoti būtiski, ka pašvaldību un atkritumu
pārstrādātāji nodrošina, lai visa tā izejviela, ko cilvēks
labticīgi, brīvprātīgi pāršķirojot un pret to, kas aiz viņa
paliek, izturējies atbildīgi, tiktu izmantots godprātīgi,
nesametot visu vienā mašīnā un pēc tam izgāžot poligonā.

Uz
jautājumu, vai jaunā atkritumu šķirošanas rūpnīca, ko nupat
atklāja Grobiņas pagastā, motivēs vairāk cilvēku šķirot
atkritumus, man grūti atbildēt. Man to darīt nekas nav traucējis
jau daudzus gadus, esmu motivēta arī tāpat. Viss ir galvā. Ja
esmu aizgājusi uz veikalu un atvilkusi mājās smagas somas ar
pārtikas produktiem, tad desmitreiz vieglāku tarbiņu ar izlietoto
iepakojumu es varu aiznest uz šķirošanas konteineru, lai kur tas
arī atrastos. Nevar gribēt, lai tev vienmēr viss būtu pa rokai.
Cilvēki bieži vien ir slinki, un meklē arī attaisnojumu savam
slinkumam.

Latvijā
atkritumu šķirošanā un pārstādē flagmaņi, manuprāt, ir SIA
“Ziemeļvidzemes atkritumu apsaimniekošanas organizācija”
(ZAAO) ar savu poligonu Daibē. Man ir mājas Vidzemē, un, ja es
gribu, tad man tur ir visas iespējas šķirot atkritumus. Tāpat kā
Mazirbē, kur arī šad tad uzturos. Šķiet, ka visos Latvijas
ciemos ir zvanveida konteineri, tāpēc atkal jāsaka – nav iemesla
nešķirot. Tikai Rīgā gan ir ļoti jāpacenšas, lai to darītu.
Ir tāda sajūta, ka šeit tiek darīts viss iespējamais, lai
nevarētu šķirot atkritumus, par spīti tam, ka te dzīvo teju puse
Latvijas iedzīvotāju. Priecājos, ka man pie mājām ir
lielveikals, kura pagalmā ir šķiroto atkritumu konteineri. Tur tad
sašķiroto arī nesu.

Nē,
es neteiktu, ka Latvija atkritumu šķirošanā un pārstrādē
šobrīd būtu vāji attīstīta. Tā bija pirms dažiem gadiem,
tagad situācija ir stipri mainījusies. Manuprāt, attīstīties ir
piespiedusi Eiropa. Viss jau ir izdarīts, lai varētu šķirot, bet
cilvēki sapņo par depozītu sistēmas (speciālos automātos tiktu pieņemtas PET un stikla pudeles) izveidi. Manuprāt, tā mums
nav vajadzīga. Tas interesē tikai tos, kuri vēlas uzstādīt un
apkalpot šīs miljoniem vērtās iekārtas. Būtībā atdeve no
depozīta būtu niecīga. Vismaz man būtu ārkārtīgi jāpiepūlas,
lai es saņemtu tos trīs četrus eiro par izlietoto iepakojumu
nodošanu. Manā dzīvē tas neko būtisku nemainītu, maciņa saturs
tādēļ nepalielinātos. Varu šīs pudeles mierīgi arī likt šā
brīža konteineros. 

Domāju, ka ar depozīta iekārtām notiktu tas
pats, kas šobrīd ar stikla konteineriem – tos gāž riņķī, lai
izlasītu gardākos “kumosiņus”, ko pēc tam nodot blakus
esošā veikalā, kas stikla pudeles pieņem par naudu. Depozīts jau
nav panaceja, mūsu glābiņš. Viss lielais darbs ir katram pašam
savā virtuvē. Kārtīgi ar sevi jāpastrādā. Man nedēļā
parastajā miskastē ir tikai 200 grami atkritumu. Miskastē gan
nelieku nevienu pūstošo atkritumu, lai māja vienkārši
nesmirdētu. Tam man ir atsevišķa kaste vai lieku kaudzē dārzā.
Vēl var likt ledusskapī saldētavā un, tad, kad, piemēram, brauc
uz laukiem, paņemt līdzi un likt kompostā.

Atminos,
ka vēl pirms gadiem padsmit ZAAO direktoram Aivaram Sirmajam
jautāju, cik ilgi man vēl tās stikla burciņas būs jātur klētī,
kad sāksies to pārstrāde. Viņš teica, lai vēl dažus gadus
paturu, tad jau viss būs. Un patiešām – bija! Tā kā Latvijā
atkritumu šķirošanas un pārstrādes jomā viss attīstās. Mums
jau īsti nav variantu, kaut kas ir jādara, jo dzīvojam sintētisku
dzīvesveidu, ļoti daudz radām, mums ir daudz ērtību.