Dzimušo skaits Latvijā jau ceturto gadu samazinās, rāda Centrālās statistikas pārvaldes apkopotie provizoriskie dati. 2018. gadā Latvijā piedzima par 1500 bērniem mazāk nekā 2017. gadā.  Šā gada pirmajos sešos mēnešos reģistrēti 8927 bērni, kas ir par 891 jaundzimušo mazāk nekā 2018. gada attiecīgajā periodā.  

Uz statistikas datiem jāraugās plašāk. Ņemot vērā faktu, ka sieviešu skaits fertilajā vecumā mums katru gadu samazinās par apmēram 10 tūkstošiem, vienkārši skatīties uz dzimstības rādītājiem kā absolūtiem nav īsti korekti. Ja pavērojam proporciju pret esošo sieviešu skaitu fertilajā vecumā, tad sanāk, ka pat ar dzimstības rādītāja kritumu mēs pagājušajā gadā saglabājām līdzīgu proporciju, kāda tā bija 2014. gadā. Tas, protams, ir vājš mierinājums, jo dzimstības koeficients 1,7 ir stipri neapmierinošs, jo tautas ataudzei šim koeficientam jābūt virs divi. Taču situācija nav tik slikta, kā to atklāj statistika. Savukārt šie nosacīti stabilie rādītāji liecina, ka demogrāfijas politika ar lielāku atbalsta intensitāti, kas tika ieviesta 2013./2014. gadā, rezultātu ir devusi. Tas norāda arī uz to, ka

tikai un vienīgi pastāvīgi pieaugoša valsts atbalsta politika ģimenei ar bērniem var nodrošināt dzimstības pieaugumu.

Ģimenei un jauniem cilvēkiem, lai izlemtu laist pasaulē pirmo vai nākamo bērniņu, nepieciešama pārliecība, ka tas ir stabils valsts politikas virziens. Šobrīd tā pietrūkst. Šī ir mana atbilde uz jautājumu, kāpēc rezultāti nav tik labi, kā mēs tos varētu sasniegt. Aptaujas rāda, ka ģimenē vēlamais dzimstības koeficients ir 2,4. Tas nozīmē, ka ar mērķtiecīgu valsts politiku mēs varētu panākt tuvināšanos vēlamajam rezultātam.

Kas tad būtu darāms lietas labā? Kā jau minēju, tā ir pastāvīgi pieaugoša atbalsta politika, kurai ir daudzi virzieni. Minēšu trīs galvenos, kas ir arī manā prioritārajā darba kārtībā. Pirmais – mājokļa pieejamība, kas ir vitāli svarīga. Ir labi, ka mums ir izdevies uzturēt, paplašināt un pilnveidot mājokļu garantijas programmu, bet ar to ir par maz. Tas virziens, kurā jāiet, ir īres mājokļu pieejamība. Pie tā tiek strādāts, taču šeit vēl ir daudz darāmā. Nepieciešama tieša, neapmaksājam dotācija, ko var, tā teikt, atprečot, vai nu, veicot pirmo iemaksu par mājokļa iegādi, vai arī pērkot būvniecības materiālus gadījumā, ja ģimene pati būvē vai paplašina mājokli. Šādu pieredzi veiksmīgi apliecinājusi gan Igaunija, kur šis atbalsts svārstās no 7 līdz 14 tūkstošiem eiro atkarībā no ģimenes lieluma, gan Ungārija, kur trīs bērnu ģimene šim mērķim var saņemt atbalstu 32 tūkstošu eiro apmērā.

Otra prioritāte ir nodarbinātība jeb atgriešanās darbā. Lai māmiņai būtu pārliecība par to, ka pēc tam, kad bērns būs sasniedzis pusotra gada vecumu, viņa varēs mierīgi  atgriezties darbā, neraizējoties par to, kur liks bērnu un cik par to būs jāpiemaksā. Šeit runa ir par pilnībā apmaksātu bērnudārzu vai aukles pakalpojumiem. Šobrīd ir tā, ka par bērna pieskatīšanu maksā citam cilvēkam – auklei, bet ja to dara mamma, viņai par to nekas nepienākas.

Mammas izvēlei atgriezties darbā vai pašai rūpēties par bērnu jābūt brīvai un apmaksātai.

Visbeidzot būtisks ir arī universālais ģimenes valsts pabalsts. Iepriekšējos gados mums izdevās noteikt piemaksu par diviem un vairāk bērniem, bet to nepieciešams mainīt pēc būtības. Piemaksai jābūt nevis par bērna kārtas skaitli, bet gan faktiski apgādājamiem bērniem, līdz viņi absolvē vidusskolu. Priekšlikums, ko šodien ar ekspertiem un Labklājības ministrijas pārstāvjiem pārrunāsim Demogrāfisko lietu centrā, ir 25 eiro ikmēneša piemaksa, ja rūpējas par vienu bērnu, 100 eiro par diviem bērniem, par trim – 225 eiro, par četriem un vairāk bērniem – 100 eiro piemaksa par katru atvasi. Turklāt uzsvēršu, ka šis ģimenes valsts atbalsts vienmēr jāvērtē kopā ar iedzīvotāju ienākumu nodokļa atvieglojumiem.

Imants Parādnieks,
Ministru prezidenta padomnieks demogrāfijas jautājumos