Organizācija “Latviešu nacionālistu klubs”, ar kuras darbību var iepazīties interneta portālā nacionalisti.lv, ir vērsusies pie kultūras darbiniekiem ar apmēram sekojoša satura aicinājumu: radošā inteliģence bija tā, kuras aktivitātes savulaik ievadīja Trešo atmodu. Varbūt mūsdienās, kad valsts ekonomika ir pilnībā “aizgājusi neceļos”, kultūras darbiniekiem ir vērts aicināt tautu uz Ceturto atmodu?

Šis raksts nav domāts kā atbalsts vai aicinājums uz kādām nacionālradikālām aktivitātēm. Tas vairāk domāts kā aicinājums pārdomāt, ko mēs īsteni saprotam ar vārdu “nacionāls”, kā arī to, kāda tiešām varētu būt kultūras loma jaunas Atmodas procesos. Ja tādi būtu iespējami, protams.
Diemžēl vārds “nacionāls” mūsdienās tiek pielīdzināts gandrīz lamuvārdam. Tūlīt gribu piebilst – nevajag jaukt jēdzienus “nacionālradikāls” un “nacionāls”. Nacionālradikālisma vārdā pasaulē ir darītas visādas lietas – sākot ar dažāda veida etniskajām tīrīšanām dažādos laikmetos un reģionos un beidzot ar fašistu rasu tīrības teorijām. Tomēr “nacionāls” – tas taču saistās ar dažādu tautu ēdienu receptēm, svētkiem, tautastērpiem, tradīcijām, rotājumiem, folkloru, pasakām. Tik daudzām labām un skaistām lietām!

Tomēr mūsdienu “demokrātiskā” pasaule – un Eiropas Savienība nav izņēmums! – no “nacionālā” bieži baidās vairāk, nekā no nāves, un centīgi apkaro visas tā izpausmes. Var jau būt, ka tā tas nav domāts, var jau būt, ka kādi uzcītīgi vietējie ierēdņi vienkārši grib izkalpoties. Tomēr procesi bieži atgādina kādu citu savienību no mūsu nesenās pagātnes, kur viss nacionālais arī tika pielīdzināts zobu sāpēm un centīgi būvēts “vēl nebijis etnoss cilvēces vēsturē – padomju tauta”.
Ja tiek noliegts nacionālais – tātad cilvēka saknes – tad tas ir taisnākais ceļš uz “vēl nebijušo etnosu”. Tur vairs nav tālu līdz vienai no komunistu vīzijām – ka komunismā nepastāvēs tādas buržuju paliekas, kā sava māja vai dzīvoklis, kā atsevišķa ģimene. Visi dzīvos komūnā un vīri, sievas un bērni būs visiem kopīgi…

Un te ir vietā pieminēt kultūru un tās lomu. Vai kādam tas patīk vai ne, kultūra visos laikos ir bijusi un būs nacionāla. Tā var būt tikai nacionāla. Jo antīkā Grieķija radīja Homēru, Francija radīja Balzaku, Krievija radīja Puškinu un Latvija radīja Raini, Aspaziju, Vilhelmu Purvīti, Imantu Kalniņu un daudzus jo daudzus citus, ko šodien uzskata par latviešu kultūras simboliem. Tas ir cits jautājums, ka īsteni liels mākslinieks nepaliek vienas tautas un valsts robežās vien, ka viņa radītais kļūst par ieguvumu cilvēcei. Tomēr viņa rašanos nosaka nacionālais.

Kultūra var dzīvot un plaukt tikai nacionālā valstī. Nē, ne tādā, kas svešos un citādos neieredz. Bet tādā, kas par savējiem stāv un krīt. Kur valda nacionāls (ne nacionālistisks!) gars. Jā, var pastāvēt kultūras biedrības svešumā. Ir kultūras, kas pastāv bez savas valsts, piemēri nav tālu jāmeklē – čigāni un lībieši. Bet tāda kultūras pastāvēšana gandrīz vienmēr ir apdraudēta.

Vai kultūras darbinieki varētu iniciēt Ceturto atmodu mūsdienās? Manas personiskās domas ir, ka diezin vai. Jo daudzi no viņiem, paši vīlušies notiekošajā, ir atmetuši visam ar roku – ja nevienam nevajag, man jau nu ar ne. Un ne jau tikai tas vien. Pēc neatkarības atgūšanas dīvainā kārtā ir zudusi latviešu kultūras telpas vienotība. Kādreiz bija notikums jaunas latviešu filmas iznākšana uz ekrāniem, tauta pulcējās tikšanās reizēs ar iemīļotiem dzejniekiem un aktieriem, gaidīt gaidīja jaunu latviešu grāmatu vai teātra izrādi. Tagad – ar retiem izņēmumiem – kultūra kļuvusi par kaut kādu produktu šauram interesentu lokam. Lietai par labu nenāk arī tas, ka ir divas latviešu kultūras telpas – dzimtenes un trimdas, un starp abām bieži valda gandrīz antagonisms. Pie tam antagonisms, kas nereti tiek izpausts gandrīz apsaukāšanās līmenī: “jūs, aptaukojušies rietumnieki, ko jūs zināt no dzīves problēmām”; “jūs, komunistu līdzskrējēji, ko jūs saprotat no gara lidojuma”.

Un vēl kāda tendence. Augstskolu pasniedzēji apgalvo, ka latviešu valodas skolotāja specialitāte vairs nav pieprasīta studentu vidū. Kultūra bez valodas nevar pastāvēt. Tiesa, ir pasaules kultūrā piemēri, kad vienas tautas kultūras izpausmes valoda ir kādas citas tautas valoda, bet tie nav tipiskākie gadījumi. Nē, nu nebūs jau tā, ka vienā dienā pēkšņi visas kultūras iestādes izrādīsies slēgtas. Bet – cik ilgi vēl?

Kristīne Jākabsone,
Nevalstiskās organizācijas “Libavas Filma” valdes priekšsēdētāja